Es piederu pie cilvēkiem, kas uzskata, – visu, ko var elektronizēt, ir jāelektronizē. Tas attiecas gan, piemēram, uz e-receptēm, gan saziņu ar valsts iestādēm.
Tajā pašā laikā šim it kā laika garam tik atbilstošajam uzstādījumam kā auksta dušas šalts bija politoloģes Ilzes Ostrovskas tvīts: «Šodien bankā piedzīvoju situāciju, ka kategoriski pieprasīja iesniegumu rakstīt bankas mājas lapā un caur internetbanku. Absolūtam vairākumam no maniem vienaudžiem (70 g. v.) nav interneta prasmju. Tātad – izmesti ārpus borta! Ko viņi dara šādā situācijā, – nespēju iedomāties.» Tam atbildēja jaunā, advancētā Žaņa Lipkes muzeja direktore Lolita Tomsone: «Tā ir nejēdzīga situācija un padara seniorus atkarīgus no tiem radiem, kaimiņu bērniem, kas to var. Un tas nav droši.»
Šie divi tvīti ļoti labi izgaismo mūsdienu nevienlīdzību, ka robežšķirtne ir ne tik daudz bagāts vai nabags, bet gan digitāli komunicēt varošs vai nē. Ne velti visā pasaulē tiek runāts par digitālo plaisu, kuras vienā pusē ir tie, kas var visas jaunās priekšrocības izmantot, bet otrā tie, kas uz to var tikai skumji noraudzīties. Jāteic, ka Latvijā, kur interneta infrastruktūra ir izcili labi attīstīta, digitālo plaisu veido ne tik daudz interneta nepieejamība, kā prasmju trūkums.
Lielais uzdevums ir izveidot digitāli iekļaujošu sabiedrību bez vājāko diskriminācijas.
Ja jaunajai paaudzei ar to nav problēmu, jo māka rīkoties ar internetu un datoru tiek apgūta jau skolas solā, tad daudziem senioriem tā patiešām ir nopietna probēma, kas sarežģī jau tā ne visai vieglās vecumdienas. Tas, protams, nenozīmē, ka nevajadzētu turpināt daudzu pakalpojumu elektronizēšanu. Protams, ka vajag.
Taču, kamēr vēl ir dzīva vecākā paaudze, būtu jāpiedāvā arī alternatīvas. Jā, tas izmaksā dārgāk, taču arī seniori ir nodokļu maksātāji. Jauniem cilvēkiem šķiet tikai dabiski, ka bankai iesniegums jāraksta caur internetbanku, to izdara, par to pat nepiedomājot un tencinot, ka tas nav jādara bankas filiālē klātienē. Taču bankas klienti ir arī veci ļaudis, kuriem tas var būt nepārvarams šķērslis. Var jau teikt, ka seniors var atrast kādu jaunāku izpalīgu. Taču nesen dzirdēju stāstu par kādu vecu vientuļu kundzi, kura palūdza palīdzēt ar internetbanku kādam, viņasprāt, uzticamam jaunam cilvēkam. Rezultātā kundze tika apkrāpta un konts iztukšots.
Lai būtu skaidrība, – Latvijai noteikti jāvirzās digitālas ekonomikas virzienā, valsts un pašvaldību pakalpojumiem pēc iespējas jābūt elektroniskiem, tajā pašā laikā nedrīkst aiz borta atstāt tos, kuri netiek līdzi straujajai digitālajai izaugsmei.
Prognozēju, ka drīzumā viens no galvenajiem sociālās atstumtības iemesliem būs tieši digitālā atstumtība. Tādēļ jau laikus jāsāk domāt par tās mazināšanas iespējām. Ja attiecībā uz jauniem cilvēkiem tā ir prasmju apguve, tad senioriem ir jāļauj «darboties pa vecam». Kaut vai tādēļ, ka daudziem redze neatļauj apgūt, piemēram, internetbanku. Lielais uzdevums ir izveidot digitāli iekļaujošu sabiedrību bez vājāko diskriminācijas.
