Latvijas ekonomikai šogad klājas gana labi. Šā gada pirmo četru mēnešu IKP pieaugums bijis viens no straujākajiem ES, eksporta rādītāji ir spīdoši, inflācija ir normas robežās, ar budžeta deficītu arī kreņķu nav. Tomēr melnais mākonis pār saulainajām tautsaimniecības debesīm ir salīdzinoši zemā Latvijas ekonomikas produktivitāte, kas, saskaņā ar LTRK padomes priekšsēdētāja Aigara Rostovska teikto, ir vien 60% no ES vidējā rādītāja. Kādēļ mums par to jāsatraucas, un kādas ir sekas zemai produktivitātei?
Vispirms jau tas vistiešākajā mērā ietekmē Latvijas tautsaimniecības konkurētspēju, īpaši apstākļos, kad saasinās darba roku trūkums un strauji aug darba algas. Viens no ekomomikas pamatlikumiem skan gana skarbi – ja algas aug straujāk nekā produktivitāte jeb, citiem vārdiem sakot, darba spēka izmaksas ir lielākas par tā pienesumu, tas ir vistiešākais ceļš uz inflācijas nesamērīgu kāpumu un uzņēmumu konkurētspējas pazemināšanos. Lai mūsu ekonomiku produktivitātes ziņā tuvinātu ES vidējiem rādītājiem, nepietiek ar to, ja strādāsim ātrāk, čaklāk vai vairāk. Runa ir par pašu ekonomikas struktūru.
Proti, Latvijā parāk mazs īpatsvars ir nozarēm ar augstu pievienoto vērtību. Daudzās nozarēs vēl ir lielas rezerves produktivitātes kāpināšanai. Vienkārši runājot, cilvēki var melnu muti garas stundas strādāt, ražojot preci ar samērā zemu pievienoto vērtību, un būt mazāk produktīvi nekā darbinieki, kas, iespējams, strādā pāris stundas dienā augsto tehnoloģiju nozarē. Te arī atbilde uz jautājumu, kāpēc mēs nevaram samazināt darba nedēļas ilgumu. Jo zemākas pievienotās vērtības ekonomika, jo vairāk jāstrādā, lai būtu konkurētspējīgs.
Kamēr ar rokām tiks darīts tas, ko var izdarīt ar tehnoloģiju palīdzību, tikmēr mēs no attīstītajām valstīm atpaliksim.
Ja produktivitāti neprotam panākt ar smadzenēm, tad tā notiek uz garu darba stundu rēķina. Viens no atslēgas vārdiem produktivitātes kāpināšanai ir roku darba īpatsvara samazināšana. Tas nozīmē, ka uzņēmējiem ir jāiespringst uz investīcijām tehnoloģijās un darba procesu efektivizēšanā. Digitālās ekonomikas indekss liecina, ka mums ir ļoti labi attīstīta visa nepieciešamā infrastruktūra, lielisks interneta ātrums utt. Diemžēl to nevar teikt par digitālajām prasmēm, kas lielai daļai sabiedrības nav labā līmenī, tāpat satraucoši ir tas, ka vairums interneta lietotāju to izmanto nevis zināšanu ieguvei un jaunas pievienotās vērtības radīšanai, bet vienkārši izklaidei. Tāpat nepietiekams ir digitālo risinājumu izmantojums uzņēmējdarbībā, īpaši mazo un vidējo uzņēmumu segmentā. Piemēram, nepietiekami attīstīta ir e-komercija, īpaši pārrobežu. Tas arī ir viens no iemesliem Latvijas ekonomikas zemajai produktivitātei. Nepietiek ar to, ka mūsu tehnoloģiju milži – LMT un Lattelecom – ir attīstījuši lielisku infrastruktūru. Tā ir jāizmanto ar jēgu un pēc iespējas lielāku pievienoto vērtību.
Turklāt tas attiecas arī uz darba procesu organizāciju. LĪdz ar to produktivitātes kāpināšana ir kopīgs darbs, kurā uzņēmumiem jāiesaistās ar investīcijām, strādājošajiem - ar atbilstošām prasmēm un valstij - ar izcilu izglītības un inovāciju atbalsta sistēmu.
