Uz valsts simtgadi mēs šogad dzirdēsim daudz aicinājumu visu ko «dāvināt Latvijai». Paredzami tiks locīta arī lipīgā, bet maz pārdomātā sentence par došanu savai valstij, neprasot, ko tā dos man. Šādi aicinājumi labākajā gadījumā ir sentimentālas blēņas, bet sliktākajā – traucēkļi domāt un rīkoties sakarīgi.
Rakstot par brīvā tirgus un pilsoniskās brīvības sakarībām, uz šādas retorikas apšaubāmību ir norādījis arī ekonomists Miltons Frīdmans. Vienā gadījumā – ja visu labo sagaidām no valsts, tā ir paternāliska sapratne par valsti kā Lielo Brāli, kas nav savienojama ar pilsonisku brīvību. Otrā gadījumā, kad dāvanas ir jāpienes valstij, līdz ar valsts tābrīža iemiesojumu – valdību – tas kļūst par elku, kas prasa upurus, un pirmais no tiem atkal jau būs pilsoniskums un brīvība.
Valstisko neatkarību ieskaitot, lielai daļai latviešu brīvība aizvien vēl nešķiet pašsaprotama. Un tas ir labi, jo brīvība nav kaut kas vienreiz dabūjams. Brīvība pastāv vien tad, ja to liek lietā, un tā ir arī ar valsts brīvu pastāvēšanu. Latvija nav jāpielūdz, un Latvijai nekas nav jādāvina. Latvija ir jāliek lietā.
Latvija ir izcīnīta, iegūta un noturēta brīvība rīkoties. Latvija ir iespēja mūsu unikālajā kultūras telpā īstenot savas intereses un mērķus. Tāpēc Latvijas simtgades sezonā un turpmāk lielākais izaicinājums ir rīkoties – organizēties interešu grupās, biedrībās, profesionālajās un nevalstiskajās organizācijās un partijās. Ne obligāti tas nozīmē rīkot kaut ko jaunu, tomēr daudz sakarīgāk tam ir jābūt noteikti.
Ņemsim par piemēru tādus it kā taču pilsoniskus veidojumus kā arodbiedrības un klases vecāku padomi. Pēc maniem novērojumiem, arodbiedrības ir reducējušās līdz biedru pašapdāvināšanās funkcijai, un sakarīgākais sniegums no arodbiedrību puses ir privātā veselības apdrošināšanas iespēja. Ja gadījumā tā ir, tad šīs organizācijas ir atbilstīgi jāpārdēvē un jāpārfokusē. Savukārt vecāku padomēs skolu un izglītības sistēmas reālo nepieciešamību apspriešana ir retums. Tā vietā, lai domātu līdzi, piedāvātu risinājumus jēdzīgākai mācību programmai un efektīvākai sistēmai un to lobētu, vecāku padomes ir kļuvušas par krājkasīti, no kuras pagrābties dāvanu kartei skolotājai. Ja skolotāja ir nepietiekami apmaksāta un vecāki to uzskata par problēmu, tad par to ir jāiestājas, nevis jāizlīdzas ar profesionālo cieņu apkaunojošām kolektēm divreiz gadā, vecāku sapulcēs turpinot tērgāt par niekiem.
Interešu greizs uzstādījums un neskaidri mērķi ir mūsu problēma, un sākas tā ar klīrīgumu par interesēm – ka tās taču ir kaut kas savtīgs un slikts. Iznākums ir tāds, kādu to novērojis Dzintars Sodums: «Latviešiem patīk pasniegt puķes, saņemt ordeņus un dāvanas, lieliski apbedīt. Bet viņiem grūti izdomāt, kā darīt ko reālu.»
Dz. Sodums ir pārāk asredzīgs, lai viņam iebilstu, bet mans vēlējums vidējam latvietim jaunajā gadā ir – sākumam kļūsti vismaz dusmīgs par to. Un neizgāz šīs vērtīgās dusmas uz sava kaimiņa govi, bet sāc rīkoties, lai tev būtu savējā!