Par šo jautājumu es daudz domāju, gatavojot DB 26. aprīļa numuru, kurā bija gan intervija ar Latvijas Ministru prezidentu Māri Kučinski, gan ekonomikas ministra Arvila Ašeradena paustā apņemšanās Latvijas apstrādes rūpniecību pacelt par 30% tuvāko trīs gadu laikā, gan Finanšu ministrijas apsvērtā nodeva, ko varētu ieviest uz tā sauktajām augsta riska transakcijām, bet realitātē tā varētu skart teju katru otro Latvijas pilsoni un uzņēmumu.
Ar visādiem pārspīlētiem ierobežojumiem no banku puses Latvijā strādājošajiem uzņēmumiem pēdējā laikā jau ir plaša visai negatīva pieredze, un vēl viena nodeva ir tieši tas pēdējais piliens, kas nepieciešams, lai pārliecinātu biznesa cilvēkus par to, cik Latvija ir investīcijām un uzņēmējdarbībai «pievilcīga» vieta.
Tomēr, neskatoties uz visu, investorus mēs šeit, protams, gribam. Vismaz vārdos. Un apstrādes rūpniecību attīstīt gribam - nacionālos plānošanas dokumentos bija pat ierakstīts, ka tai 2020. gadā jābūt jau 20% no IKP. Tagad vēlmes kļuvušas pieticīgākas - vismaz 15% gribas sasniegt, bet līdz šim mērķim arī ir ko darīt, ņemot vērā, ka pagaidām nav sasniegti pat 13%. Vai 20% bija reāli? Iespējams, ja tam arī no valsts puses savlaicīgi būtu mobilizēti visi resursi, sākot no mērķtiecīgas intereses par investoru piesaisti un viņu vajadzībām visaugstākajā politiskajā līmenī un beidzot ar nodokļu politiku, ES struktūrfondu novirzīšanu šim mērķim un banku iesaistīšanos kreditēšanā. Ja tā visa trūkst, tad mēs varam vēl gadiem pļāpāt par rūpniecības attīstīšanu Latvijā, bet jaunas ražotnes ar 3000 darbavietām tikmēr vērsies vaļā Kauņā.
Pierobežas valsts nav lūzeru diagnoze. Ir arī citas pierobežas valstis, kas nesūdzas. Jautājums ir, vai mēs savu potenciālu saskatām un izmantojam.
No premjera M. Kučinska DB sacītā izriet, ka līdz šim mums ar investīciju piesaisti nav tik labi gājis, jo nav bijuši «pareizie» signāli no ASV, kas mums kā ES robežvalstij - riska zonai - esot bezgala svarīgi. Un tagad mums ar drakoniskiem jaunievedumiem banku sistēmā jāizkalpojas kārtējais «jā» vai «nē» no tālās dolāru dzimtenes. Šīs labvēlības vārdā mēs esam gatavi pakļaut bargam skrīningam visus investorus, vērt pa labi un pa kreisi uzņēmumiem ciet kontus un ieviest prasības, kādu citur ES nav.
Iespējams, premjeru uz šādu viedokli mudina ģeopolitiski apsvērumi, tikai visi šie pasākumi sit pa tiem pašiem investoriem, ko mēs te it kā gribam, - pa esošajiem un pa potenciālajiem, kuru labā tā arī neko vērā ņemamu nedarām. Var jau, protams, kārtējo reizi saķert galvu un nopūsties - «ko nu mēs te - maza pierobežas valstiņa, kas nu mums ko dos». Taisnība - nedos. Cik paši būsim spējīgi, apķērīgi un gudri savas priekšorcības, tajā skaitā ģeogrāfiskās, izmantot, tik būs. Pierobežas valsts nav lūzeru diagnoze. Ir arī citas pierobežas valstis, kas nesūdzas. Jautājums ir, vai mēs savu potenciālu saskatām un izmantojam vai ļaujam te visam pamazām pārvērsties par neskartās dabas rezervātu.
