Jaunajam Rīgas brīvostas pārvaldniekam Ansim Zeltiņam ir pateicīgs uzvārds, ko apspēlēt, vērtējot viņa darbību Latvijas tautsaimniecībai nozīmīgajā amatā. To, vai runa ir par augstvērtīgu metālu vai viltojumu, parādīs viņa rīcība. Kas ir tie jautājumi, kuru ugunīs viņš tiks kausēts?
Vispirms jau publiskais tēls – gan paša, gan brīvostas. Ja komersanti un ostu pārstāvji saka, ka amats palicis ģimenē, bet jaunais pārvaldnieks uzsver, ka viņš nav Loginovs, taču neredz problēmas ar sava priekšgājēja pieredzes un sakaru lietā likšanu, Zeltiņa lēmumi neizbēgami tiks vētīti caur «vai tik tur nav saskatāms Leonīda pirksts un intereses» prizmu. Tāpat būs vajadzīgi reāli rezultāti, lai iedzīvotāji, kam, piemēram, netīk smakas, vai valsts institūcijas, kas nav sajūsmā par kādiem brīvostas pārvaldes darbības aspektiem, mainītu savu priekšstatu. Tik sulīgu valodu par saviem kritiķiem kā bijušajam pārvaldniekam no viņa nesagaidīsim, taču agri vai vēlu izkristalizēsies Zeltiņa spēja vai nespēja pateikt «nē» dažādiem interešu lobētājiem ostā. No vienas puses, viņa pērn nopelnītie 71,8 tūkst. eiro ar valsti vai pašvaldībām saistītajos uzņēmumos vai institūcijās liecina, ka viņa kompetence tiek augstu vērtēta. No otras puses, nav noslēpums, ka labi apmaksātu valsts sekretāru un viņu vietnieku acu priekšā norisinājušās AirBaltic, vilcienu iepirkuma un citas sāgas, ierēdņiem demonstrējot apbrīnojamu aklumu pret valstij neizdevīgiem politiķu lēmumiem. Tas, vai pārvaldniekam ir mugurkauls, kā viņš saka, apslēpts nepaliks.
Otrkārt, Zeltiņa vērtība būs mērāma pēc brīvostas darbības rezultātiem. Augošais apkalpoto kravu tonnu rādītājs iepriekš bija atruna satiksmes ministriem un brīvostas valdei, kad tika kritizēts Loginovs. Vēlāk, kad līkne sāka iet lejā, tika vainota Krievijas politika, sankcijas, kā arī atsevišķu ostas vai dzelzceļa komersantu neelastīgā tarifu politika. Jaunais pārvaldnieks atkārto mantru, ka ostas pārvalde jau kravas nekrauj. Citviet gan ostas dibina savus uzņēmumus, lai kravas – tostarp pa dzelzceļu – piesaistītu, un labi, ka Zeltiņš šādu iespēju neatmet. Savukārt Baltijas valstu ostu kāroto globālo spēlētāju piesaistes ceļā viņam stāsies Rīgas brīvostas sāpju bērns – ilgtermiņa zemes nomas līgumi, kas liedz pārvaldei piedāvāt nopietniem spēlētājiem brīvas teritorijas uz saprātīgiem noteikumiem. Līdz šim gan nevienam nav izdevies panākt, lai šīs līgumattiecības tiktu dēvētas par zelta bērnu.
Treškārt, pārvaldnieku vētīs pēc viņa vadībā izstrādātās brīvostas stratēģijas nākamajai desmitgadei. Rietumvalstu ostās šodien īsteno projektus, kuri tika paredzēti jau pirms gadu desmitiem. Gribētos, lai papīrs netiek smērēts ar tādiem valsts līmeņa stratēģiju izstrādājumiem kā Transporta attīstības pamatnostādnes vai Nacionālās attīstības plāns. Taču, ja Zeltiņa kungam ir redzējums par Rīgas brīvostas attīstību nākotnē, pagaidām tas tiek prasmīgi slēpts, iespējams, sekojot sakāmvārdam, ka klusēšana ir zelts.
