Latvijā šā gada aprīļa beigās reģistrēts kārtējais bezdarba līmeņa kritums, tam sasniedzot 6,7%. Salīdzinājumam – pērnā gada aprīļa beigās tas bija 7,8%. Tiesa, 2007. gada rudenī (trekno gadu pīķis) bezdarba līmenis bija vēl zemāks – 4,8%.
Taču šai statistikai ir savas īpatnības, kas zināmas jau gadiem, taču pašlaik ļoti skaudri izpaudušās. Proti, runa ir par reģionālajām atšķirībām. Ja Rīgā bezdarbs ir 4%, tad Latgales reģionā – 15,9%, kas ir teju četras reizes lielāks. Jāteic, ka Vidzemes un Kurzemes reģionos bezdarba līmenis ir ap 7%, kas ne tuvu nav tik dramatiska atšķirība ar Rīgu kā Latgales gadījumā. Jāpiemin, ka arī 2007. gadā atšķirība starp Rīgu un Latgali bija līdzīgā proporcijā. Tātad desmit gadi ir pagājuši, bet problēmas tieši tās pašas un tieši tāpat bez risinājuma. Atļaušos izteikt ļoti nepopulāru viedokli – nezin vai dramatiskās atšķirības bezdarba līmeņa ziņā iespējams risināt ar īpašām atbalsta programmām šim reģionam. Kāpēc par to šaubos? Tāpēc, ka vienā vai otrā formā šāds atbalsts. Latgalei noteikti ir bijis visus pēdējos desmit gadus. Taču, kā liecina statistika, situācija nav mainījusies ne par mata tiesu. Nepārprotiet, tas nenozīmē, ka šādas programmas nav vajadzīgas, noteikti ir. Taču, kā rāda prakse, ar to ir par maz.
Ja darbu un regulārus ienākumus nevar nodrošināt savā dzīvesvietā, tad ir jāpārceļas tur, kur to var izdarīt. Tieši tik skarbi.
Manuprāt, valstiskā līmenī ir jādomā par iekšzemes mobilitātes veicināšanu, un tur tiešām ir jāparedz būtisks atbalsts. Ja mēs negribam, lai cilvēki dodas uz lidostu, bet paliek Latvijā, tad ir jāpalīdz viņiem tas izdarīt. Es saprotu, ka daudzus Latgales bezdarbniekus no pārcelšanās attur tas, ka dzimtajā vietā ir mājas, varbūt ar nelielu zemes pleķīti.
Sak, ja nav darba, vismaz paēdis būšu. Taču šāda dzīvošana noteikti nav piemērota XXI gadsimtā jaunai ģimenei ar bērniem, kur atvasēm ir nepieciešamas daudzas lietas, kuras nevar izaudzēt piemājas dārziņā un kuras diemžēl var nopirkt tikai par naudu. Risinājums ir vai nu algots darbs, vai savs bizness un regulāri ienākumi. Ja to nevar nodrošināt savā dzīvesvietā, tad ir jāpārceļas tur, kur to var darīt. Tieši tik skarbi. Cita varianta nav. Un politiķu solījumi, ka darbavietas tūlīt, tūlīt radīsies arī vietās, kur bezdarbs ir 20%, ir vienkārši bezatbildīgi. Ja tās nav radušās 28 gadu laikā, tad nav pamata domāt, ka tās radīsies pašlaik – globalizācijas un urbanizācijas laikā.
Jā, protams, var apelēt, ka aizvien vairāk darbi būs veicami attālināti, taču, piedodiet, bet neticu, ka Latgales bezdarbnieku vairums varēs izmantot šīs iespējas. Līdz ar to, manuprāt, valstij ir jāizveido plāns, kā strādātgribošiem cilvēkiem no reģiona, kurā valda liels bezdarbs, palīdzēt pārcelties uz tām pilsētām, kur darba roku trūkst. Un nav runa tikai par ūdensgalvu Rīgu. Tie var būt arī reģionālie centri. Pašreizējais mobilitātes pabalsts izskatās, ka nav gana efektīvs. Valsts ar savu nespēju veiktm normālu reģionālo reformu, kur nav pašvaldību ar mazāk kā 4000 iedzīvotāju, šo putru ir ievārījusi, un tai ir jādomā, kā no tās tikt ārā.
