Astoņdesmit procenti Latvijas iedzīvotāju nespēj sev iegādāties mājokli, tostarp arī kredītā. Tas nozīmē, ka šo cilvēku vienīgā iespēja ir īres tirgus. Tajā pašā laikā tajā vērojams izteikts ekonomiskās klases dzīvokļu trūkums. Ja aplūko jaunceltos, ekspluatācijā nodotos daudzdzīvokļu namus, tad tie ir premium klases segmentā.
Saskaņā ar Latio 2017. gada pārskatu, pērn tipiskās īres maksas pieprasītākajiem sērijveida dzīvokļiem bija 200-300 eiro mēnesī, neskaitot komunālos maksājumus. Tajā pašā laikā, pēc CSP datiem, 47,1% strādājošo saņem algu līdz 700 eiro bruto mēnesī. Skaidrs, ka šiem cilvēkiem īres maksa 300 eiro mēnesī ir nepaceļama. Tajā pašā laikā viņi arī neietilpst maznodrošināto grupā, kam pienāktos sociālā palīdzība. Tiesa, vienai daļai šajā kategorijā ietilpstošo pieder savs par privatizācijas sertifikātiem privatizēts dzīvoklis.
Vienā no smagākajām situācijām ir cilvēki reģionos, kuri darba meklējumos vēlas pārcelties uz Rīgu. Faktiski, ja viņi «iekrīt» algas kategorijā līdz 700 eiro bruto, viņu iespējas Rīgā noīrēt dzīvokli ir gana ierobežotas. Piemēram, aplūkojot internetā īres piedāvājumus Zolitūdē, redzams, ka lētākais ir divistabu dzīvoklis par 270 eiro mēnesī. Viens no lētākajiem piedāvājumiem ir vienas istabas dzīvoklis Šķirotavā (12 km) par 160 eiro mēnesī. Taču tādu sludinājumu ir ļoti maz. Tas nozīmē, ka Rīgā katastrofāli pietrūkst dzīvokļu cilvēkiem, kas nav maznodrošināti, taču pelna mazāk par vidējo algu valstī. Līdz ar to pieejama mājokļa trūkums ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ strādnieki no laukiem dodas peļņā uz ārzemēm, nevis galvaspilsētu.
Pagaidām izskatās, ka vismaz Rīgas pašvaldība izliekas nemanām ekonomiskās klases īres dzīvokļu trūkumu.
Tajā pašā laikā situāciju īres tirgū varētu uzlabot jaunie grozījumi Īres likumā, kas noteic, ka īres līgumi ir terminēti un reģistrējami Zemesgrāmatā, kā arī paredz īrnieka izlikšanas iespējas pēc līguma termiņa beigām bezstrīdus kārtībā. Tas mazina izīrētāja risku, līdz ar to cenu kāpums varētu apstāties. Līdz ar jauno Īres likumu varētu parādīties arī institucionalizētie izīrētāji, piemēram, pensiju fondi un apdrošināšanas kompānijas, kuras tajā saskata labas investīciju iespējas. Tomēr arī pašvaldības varētu aktīvāk piedalīties šā jautājumā risināšanā.
Labais piemērs ir Valmieras pašvaldība, kas uzcēlusi vairākus īres namus, kuros īres tiesības varēs iegādāties izsolē. Protams, tam nevajadzētu notikt uz tirgus kropļošanas rēķina.
Rīgā, kur ir aktīvs tirgus, pašvaldība var iesaistīties arī citos veidos, nebūvējot savus īres namus, kaut vai samazinot nekustamā īpašuma attīstītājam infrastruktūras maksājumu, ja tas piedalās šās infrastruktūras izveidē, piemēram, izbūvējot vai renovējot ūdensvadu vai izveidojot elektrības pieslēgumu, tādējādi padarot lētākus dzīvokļus. Pašvaldība var veidot publiskās privātās partnerības projektu ar attīstītāju, tajā piedaloties ar zemi. Tāpat iespējams mainīt dzīvojamo ēku celtniecības zonējumu. Taču pagaidām izskatās, ka vismaz Rīgas pašvaldība izliekas ekonomiskās klases īres dzīvokļu trūkumu nemanām.
