Centrālā statistikas pārvalde ir nākusi klajā ar satraucošu un visnotaļ nepatīkamu ziņu – dzimstības samazinājums turpinās. 2017. gadā dzīvi dzimušo skaits varētu būt par apmēram tūkstoti mazāks nekā 2016. gadā, liecina provizoriskie dati. Arī 2018. gada pirmajos trīs mēnešos reģistrēto jaundzimušo skaits – 4 612 bērni – ir par 336 mazuļiem mazāk nekā 2017. gada attiecīgajā periodā. Dabiskais pieaugums Latvijā joprojām saglabājas negatīvs.
No šīs ziņas ir atvedināmi pāris secinājumi. Vispirms jau ir apstiprinājies tas, par ko brīdināja daudzi eksperti, - pabalstu palielināšana, kas viena politiskā spēka dēļ ieguva demogrāfijas ultimāta aprises, izskatās, ka nav devusi un visticamāk arī nedos cerētos rezultātos. Jo neba naudas dēļ kāds vēlas bērnus.
Savukārt, ja runā par atbalstu jaunajiem vecākiem, tad viņi domā daudz konceptuālāk nekā pabalstu palielinātāji, jo bērnu kopšanas pabalsts atdevi dod pusotru gadu, taču vecāki savu dzīvi plāno ilgtermiņā. Atļaušos apgalvot, ka viņus vairāk interesē bērniem un ģimenei draudzīga infrastruktūra un pakalpojumi, nevis īstermiņa finanšu piešprices. Ne mazāk svarīgs ir pieejama mājokļa jautājums.
Tas viss ir reducējams uz vienu teikumu – dzimstības pieaugums, iespējams, būs tad, kad lielākā daļa vecāku jutīsies pārliecināti par savu dzīvi un ekonomiski droši ilgtermiņā. Kāpēc tikai iespējams? Tāpēc, ka “bērnu jautājums” nav atvedināms tikai uz sociālekonomiskiem apstākļiem, tajā izšķiroša nozīme ir sabiedrības vērtībām un kultūras tradīcijām. Un izskatās, ka tās Latvijā, tāpat kā pārējā Eiropas Savienībā (ES), nav par labu kuplam bērnu pulciņam.
Šā gada 28. martā laikraksts Financial Times rakstīja, ka ES visaugstākā dzimstība ir Francijā un Zviedrijā – 1,9 bērni uz sievieti, taču arī tas ir nepietiekami, lai izvarītos no dzimstības sarukuma. ES vidējais dzimstības līmenis ir 1,6 bērni uz sievieti, kas nozīmē, ka, rupji runājot, mēs sevi neatražojam, nemaz nerunājot par papildināšanu. Turklāt absolūtais minimums – divi bērni uz sievieti – nav arī tādās labklājības valstīs kā Somija, Dānija un Šveice.
Tas signalizē, ka bērni nedzimst nevis tāpēc, ka nav naudas, bet tāpēc, ka mēs tos negribam. Kādā interneta forumā lasīju jauna vīrieša teikto, ka pasaulē ir tik daudz kā aizraujoša – sports, ekstrēmi ceļojumi, piedzīvojumi – un būtu muļķīgi to visu mainīt pret nīkšanu poliklīnikā ar puņķainu sīko.
Kamēr daudzu prātos dominēs šāds viedoklis, tikmēr mēs turpināsim dilt. Un to nemainīs palielināti pabalsti, jo faktiski jau runa ir par dzīves veidu un dzīves stilu. Un tas ir miljonu vērts jautājums, cik šodienas eiropiešiem – jaunajiem perspektīvajiem metroseksuāļiem – interesanta šķiet pasaules papildināšana ar bērniem.
