Krīzes vadības padome ir lēmusi, ka saistībā ar sausumu lauksaimniecībā nav izsludināma ārkārtas situācija. Tā vietā to noteiks kā valsts mēroga dabas katastrofu. Šis lēmums ir atkal uzjundījis jau izsenis runāto, ka nepieciešams izveidot normālu risku apdrošināšanas sistēmu.
Skaidrs, ka lauksaimniekiem dabas apstākļi, kas nav prognozējami, ir vieni no biznesa riskiem. Taču šādi riski ir daudzās nozarēs, bet tikai lauksaimniekiem gana bieži no valsts budžeta (parasti no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem) tiek izmaksātas kompensācijas. Tiesa, saistībā ar sausumu tās netiks maksātas. Pēdējās bija tā sauktās plūdu kompensācijas 2017. gadā, turklāt nebija skaidrības par to piešķiršanas kritērijiem. Zemnieki ir vienīgais bizness, kas, piepildoties riskiem, mēdz saņemt kompensācijas no valsts.
Piemēram, slēpošanas kalnu īpašnieki, kuriem, ja iegadās siltas ziemas, ir milzīgi zaudējumi un kuriem tāpat kā lauksaimniekiem ir kredīti, neviens neko nekompensē. Tāpat nav dzirdēts par kompensācijām uzņēmumiem, kuri savu produkciju eksportē un kuru eksporta tirgos ir iestājusies stagnācija vai lejupslīde. Tā teikt, tas ir biznesa risks, un uzņēmējam pašam jādomā, ko iesākt. Izņēmums ir lauksaimnieki, kuru biznesa riskus – klimatiskos apstākļos – nereti spiesti kompensēt nodokļu maksātāji.
Zemkopības ministrijai jāsāk domāt, kādā veidā iedzīvināt pilnvērtīgu risku apdrošināšanas sistēmu lauksaimniecībā. Jo skaidrs, ka bez valsts līdzdalības tirgus viens pats to neizdarīs.
Faktiski tā vietā, no normālas uzņēmējdarbības viedokļa, pareizāk būtu izveidot, iespējams, ar valsts līdzdalību, risku apdrošināšanas sistēmu. Turklāt atsevišķi riski jau pašlaik lauksaimniecībā tiek apdrošināti. Tiesa, tas neattiecas uz sausumu, pret kura apdrošināšanu apdrošinātāji ir, maigi sakot, piesardzīgi. Taču noteikti ir iespējams sadarbībā ar valsti atrast risinājumus. Tā, piemēram, jau vairākus gadu desmitus sekmīgi šāda apdrošināšana darbojas Spānijā, to palēnām sāk iedzīvināt Francija, kur tā, līdzīgi kā Spānijā, ir būvēta uz publiskās privātās partnerības principiem, kur piedalās valsts, lauksaimnieki un apdrošinātāji.
Francija ir sapratusi, ka šāda, ar valsts līdzdalību izveidota, apdrošināšanas sistēma ir efektīvāka un lētāka nekā vienkārši valsts subsīdijas vai kompensācijas. Iespējams, vienā vai otrā veidā, bet līdzīgs triju pušu apdrošināšanas modelis būtu ieviešams arī Latvijā. Ja apdrošināšanas prēmijas maksātu apdrošinātāji, tad arī atkristu visas neskaidrības par to, kam tās piešķiramas, kam nē, kā tas ir gadījumos ar valsts kompensācijām, ko uzskatāmi demonstrēja pērnā gada notikumi. Vēl viena iespēja līdztekus apdrošināšanai ir lauksaimniekiem veidot savas pašpalīdzības kases, kur iespējams veidot uzkrājumus, kas radušies labajos gados, kad klimatiskie apstākļi bijuši īpaši labvēlīgi.
Domāju, ka Zemkopības ministrijai, kas pēdējos gadus ir bijusi ZZS pārraudzībā, pietiek «gulēt uz lauriem», kurus tai nodrošina dāsnu kompensāciju maksāšana, un jāsāk domāt, kādā veidā iedzīvināt pilnvērtīgu risku apdrošināšanas sistēmu lauksaimniecībā. Jo skaidrs, ka bez valsts līdzdalības tirgus viens pats to neizdarīs.