Ir nepieciešams veicināt izaudzētā pārstrādi Latvijā, lai palielinātu darba vietu skaitu, samaksātos nodokļus, kā arī gūtu lielākus ienākumus no šo produktu eksporta un, iespējams, lai attiecīgo sektoru lauksaimnieki varētu saņemt augstāku samaksu par izaudzēto.
To intervijā Dienas Biznesam stāsta zemkopības ministrs Armands Krauze. Viņš uzsver, ka Latvijas zeme ir vērtīgs aktīvs, kas izmantojams valsts drošībai un iedzīvotāju labklājībai.
Kā Latvijā izmantojam savu nozīmīgāko resursu – zemi?
Zeme bija, ir un būs nozīmīgs Latvijas valsts stūrakmens. Zeme ir tas aktīvs, kurā tiek izaudzēta cilvēkiem un dzīvniekiem nepieciešamā pārtika. Lauksaimniecība bija, ir un būs nozīmīgs darba devējs un nodokļu maksātājs. Otrs nozīmīgākais zemes izmantošanas veids ir mežsaimniecība, kurai pieskaitot kokrūpniecību un mēbeļu ražošanu iegūstam vēl vienu ļoti nozīmīgu Latvijas tautsaimniecības sektoru, kurš veido apmēram 9% no Latvijas IKP un aptuveni 17% no kopējā Latvijas preču eksporta. Šīs abas nozīmīgās zemes nozares summējot, iegūstam ļoti būtisku preču eksporta ienākumu radītāju, cilvēku nodarbinātāju (darba devēju), jo īpaši reģionos, svarīgu nodokļu maksātāju. Meži nav tikai izejmateriālu avots kokrūpniecībai, tie ir arī ekosistēmu pakalpojumu sniedzēji, CO2 piesaistītāji un skābekļa ražotāji, arī ogu un sēņu vietas. Ministrija nekad nav iestājusies tikai par mežizstrādi vien; galu galā arī mežsaimnieki mežu neuztver kā savdabīgu banku, no kuras tikai paņemt naudu (to, starp citu, viņiem bieži pārmet), bet viņi arī stāda jaunaudzes, kopj tās un, protams, kaut kad arī nocērt izaugušo. Mežam ir arī nemateriālā – kultūrvēsturiskā – vērtība.
Cik daudz no zemes resursa Latvijā izmantojam?
Ja raugāmies uz lauksaimniecību, Latvijā ir ļoti labi attīstījušās daudzas nozares, piemēram, graudkopība un piena ražošana mums ir Eiropas līmenī. Minētajās sfērās ir ļoti modernas saimniecības, taču pilnībā viss iespējamais potenciāls Latvijā nav izmantots. Piemēram, Latvijā pašlaik pietrūkst efektīvas graudkopības produkcijas un svaigpiena pārstrādes, kurā tiktu radīti produkti ar augstāku pievienoto vērtību. (Arī meža nozares kontekstā no Latvijas nevajadzētu eksportēt apaļkoksni.) Pašlaik eksportējam ļoti daudz graudu un svaigpiena; daļa no tā no kaimiņvalstīm atgriežas mūsu veikalos piena produktu veidā. Pārstrādi varētu veikt arī tepat Latvijā.
Tātad nepieciešama Latvijā izaudzētā pārstrāde vismaz industriālajos produktos, bet vēl labāk – gala patērētājam gatavā produktā?
Nav šaubu, ka nepieciešams veicināt izaudzētā pārstrādi Latvijā, lai palielinātu darba vietu skaitu, samaksātos nodokļus, kā arī gūtu lielākus ienākumus no šo produktu eksporta un, iespējams, lai attiecīgo sektoru lauksaimnieki varētu saņemt augstāku samaksu par izaudzēto. Ieguvēji no izaudzētā pārstrādes Latvijā ir visos līmeņos, tomēr būtiskākais ir ne tikai pārstrādāt, bet vēl jo vairāk to spēt pārdot tirgū. Tas nav vienkārši. Nenoliedzami vieglāk ir eksportēt graudus, kurus citā valstī pārstrādā cilvēkiem paredzētā pārtikā vai lopbarībā. Pašlaik Latvijā dažādās attīstības stadijās ir vairāki nozīmīgi pārtikas pārstrādes rūpnīcu projekti. Jelgavā beidzot ir sākta zirņu proteīna ražotnes būvniecība, kam ir rezervēts ES līdzfinansējums pat no iepriekšējā ES plānošanas perioda 15 milj. eiro apmērā. Šī rūpnīca būtiski ietekmēs arī augkopjus, jo viņiem radīsies patīkamas galvassāpes, ko un cik daudz audzēt. Savukārt Bauskā sākta jaunas siera rūpnīcas būvniecība, kurai vajadzētu samazināt Latvijā saražotā svaigpiena eksporta apjomu. Lai arī pozitīvi vērtēju Latvijas piena ražotāju kooperatīva un Igaunijas kooperatīva sadarbībā tapušo ļoti moderno piena pārstrādes rūpnīcu, taču man žēl, ka tā atrodas Igaunijā, nevis Latvijā.
Visu rakstu lasiet 18.februāra žurnālā Dienas Bizness!
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.