Domāsim reālistiski par to, kas atbilst mūsu attīstības līmenim
Tā intervijā saka domnīcas Certus direktors, bijušais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis.
Kāpēc jūs aizgājāt no politikas?
Sāksim ar to, kāpēc es ienācu politikā. Tas nebija nekas plānots. Kad Zatlera kungs (Valdis Zatlers, red.) pirmo reizi man piedāvāja pievienoties, es viņam atbildēju ar diezgan skaidru «nē» . Pēc tam mani ievilka tajā «virpulī» programmas rakstīšana. Kandidēšana. Cerēju, ka varēšu apvienot politiku ar akadēmisko darbu. Tomēr kļuvu par Zatlera Reformu partijas Saeimas frakcijas vadītāja vietnieku, bet de facto – vadītāju. Pēc tam arī de iure frakcijas vadītāju. Tad vēl Saeimas Tautsaimniecības komisijas vadība. Nedomāju, ka tā sanāks ar Robertu (Ķīli, red.) un man nāksies ieņemt izglītības ministra amatu. Pēc tam ekonomikas ministra amats. Man kā cilvēkam, kurš līdz tam sēdēja «akadēmiskā tornī», tā bija ļoti intensīva saskarsme ar politisko realitāti. Un jāsaka, ka saskaroties ar šo faktisko pieredzi, vairāki mani uzskati un hipotēzes nav izturējuši pārbaudi ar praktisko pieredzi. Es pat teiktu, ka, atstājot ministra posteni, mani uzskati bija ļoti mainījušies, salīdzinot ar to, kādi tie bija pirms četriem gadiem.
Kas būtiskākais jūsu uzskatos ir mainījies?
Mūsu ekonomiskajā domāšanā un valsts politikā pēdējo 25 gadu laikā ir bijis viens pieņēmums, par kuru daudz nerunā. Bet tas ir bijis viens no tādiem mūsu politikas pamatakmeņiem. Proti, jūs nedrīkstat runāt ar uzņēmējiem. Jūs varat izmantot statistikas datus. Jūs varat veikt aptaujas un intervijas, bet nedrīkstat veidot savas valsts ekonomisko politiku, izejot no ciešas sadarbības ar saviem uzņēmējiem. Tiek uzskatīts, ka tam ir lieli korupcijas riski un viss, kas no tā sanāks, būs korupcija. Bet, esot aktīvajā politikā, es ieraudzīju, ka ir šī siena starp politikas veidotājiem un Latvijas uzņēmējiem, kas savukārt nosaka to, ka politika, vienalga, tiek veidota uzņēmēju interesēs – tikai citu, ne savas valsts uzņēmēju interesēs.
Varat minēt piemēru, kad Latvijas valsts politika tiek veidota citu valstu uzņēmēju interesēs?
Paņemsim biogāzes stāstu. Labi, tā ir Eiropas nauda, bet tā ir nauda, ko mēs saņemam par to, ka esam nabaga, savus cilvēkus eksportējoša valsts. Mums šo naudu vajadzētu ieguldīt savā attīstībā, lai sasniegtu tādu ienākumu līmeni, ka cilvēki pārstāj braukt prom. Bet mēs par šo naudu nopērkam Vācijā ražotas iekārtas, kuru tehnisko apkopi vajadzības gadījumā veiks vācu inženieri. Un visa šī sistēma var pastāvēt, ja mēs par to maksājam dubulto enerģijas tarifu no mūsu patērētāju kabatas. Citiem vārdiem sakot – tas nav ilgtspējīgi. Energoefektivitāte – divas trešdaļas no šo pasākumu izmaksām veido materiāli, kuri nav ražoti Latvijā. Šādu piemēru ir ļoti daudz. Latvija astoņdesmito gadu beigās bija viens no Padomju Savienības farmācijas centriem gan pētniecības, gan ražošanas ziņā. Kurš varēja domāt, ka pēc 25 gadiem mēs paliksim ar faktiski diviem uzņēmumiem? Savukārt zāļu importa ziņā mēs dodam zaļo gaismu ikvienam, kurš šeit grib kaut ko pārdot. Bet jūs pamēģiniet pārdot zāles jebkurā no Eiropas valstīm! Tur tie šķēršļi, kas tiek likti, ir milzīgi. Respektīvi, mums ir jādomā stratēģiski un kopā ar uzņēmējiem. Ko mums tālāk darīt, ja gribam attīstīties. Savā laikā dzīvoju un mācījos ASV. Tur nav tādas sienas starp uzņēmējiem un valsti. Tur valsts un uzņēmēji strādā kopā un veido infrastruktūru savās interesēs.
Mums ir savs Nacionālās attīstības plāns.
Es redzēju, kā tika veidots Nacionālās attīstības plāns. Tas atnāca kā uzstādījums no Eiropas. «Inovācijas» un tā tālāk – un mēģinājums to «ielikt» Latvijas tautsaimniecībā. Bet mums ir jāveido savs plāns. Nevis kā kaut kas tāds, kas nāk no Briseles, un tad mēs mēģinām to pielāgot un «pieskrūvēt» savai tautsaimniecībai. Pašu attīstības plāns ir jāveido no apakšas, no katras nozares. Veidojot individuālu izpratni, kas kurā nozarē ir jādara. Ekonomikas ministrijā man bija pieredze, cīnoties ar Krievijas sankciju sekām. Jautājumi bija specifiski, jo bija konkrētas ļoti cietušas nozares. Kad uzdevu jautājumu ierēdņiem, ko darīt, lai mēs varētu palīdzēt Latvijas uzņēmumiem, es sapratu, ka Ekonomikas ministrijai faktiski ir ļoti maz konkrētas ekspertīzes nozarēs. Jo Ekonomikas ministrija ir struktūra, kas strādā ar kaut kāda abstrakta tautsaimniecības «vidēja» uzņēmuma eksporta veicināšanu vai «vidēja» uzņēmuma inovāciju veicināšanu, bet konkrēto nozaru specifiku ministrija nesaprot. Savulaik nozaru ekspertīze tika likvidēta, uzskatot, ka tas nav vajadzīgs. Taču nozares izpratni nav iespējams veidot bez sadarbības ar uzņēmējiem.
Kā jūs vērtējat Latvijas ekonomikas izaugsmi šajā gadā?
Sāksim ar to, ka par «izaugsmi» to nosaukt ir ļoti grūti. Mūsu problēma ir tā, ka pēdējo 25 gadu laikā ir izveidojies priekšstats par tirgus ekonomiku kā kaut kādu brīnumlīdzekli, ar ko iespējams panākt jebko un šeit var notikt jebkas – var parādīties jebkādas nozares un ienākt jebkādi uzņēmumi. Bet tā tas nav. Ja paskatāmies uz savu ekonomiku ar vēsu skatu, kas tāds ievērojams ir noticis pēdējo 25 gadu laikā? Kur ir veiksmes stāsts? Ar to, ka mums ir daudz mazu uzņēmumu, nevajag lepoties. Jo mazam uzņēmumam, veiksmīgi darbojoties, ir jākļūst par lielu uzņēmumu. Vai mums daudz tādu uzņēmumu ir parādījušies? Pēc būtības visi lielie uzņēmumi, kas mums ir, ir no padomju laikiem. Tas liecina, ka kaut kas nav kārtībā.
Visu interviju Nolaisties no debesīm un domāt ar savu galvu lasiet 3. augusta laikrakstā Dienas Bizness.