Sena latviešu gudrība māca, ka ass vārds sāp vairāk nekā pļauka. Mūsdienās cilvēki aizvien biežāk pārliecinās par šīs mācības patiesumu, tādēļ arī aizvien biežāk nākas piedomāt pie vārdu izvēles. Visslavenākais piemērs laikam jau ir vārds žīds, kurš spēj tik ļoti sāpināt, ka par tā lietošanu var piemērot pat kriminālsodu. Turklāt termiņš, kādu var dabūt par ebreja nosaukšanu šajā vārdā, ir krietni lielāks, nekā ja tam pašam ebrejam būtu vienkārši iecirsta pļauka. Tātad senlatviešu gudrība stāv pāri laika ritumam, savas pēdas atstājot arī modernās pasaules krimināltiesību praksē, un tas, protams, priecē. Bet citviet pasaulē netrūkst arī samērā amizantu gadījumu, pierādot, ka valodu padarīt nekaitīgu nav nemaz tik vienkārši. Vēl jo vairāk straujās informācijas laikmetā, kur nevainīgs zinātnisks termins pāris stundu laikā var kļūt par pazemojošu, rasistisku rupjību.
Vienu no pirmajiem zināmajiem vārdiem, ar kuru pazemot pēc nacionālās piederības principa, ieviesa jau senie grieķi. Visus, kuri nerunāja grieķiski, viņi augstprātīgi sauca par barbariem. Iesākumā gan tam nekāda sliktā nolūka nebija, jo barbar ir vienkārši skaņa, ar kādu grieķi atdarināja sev nepazīstamās valodas. Tāpat kā mazi bērni sauc suņus par vauvām, atdarinot rejas. Bet ar laiku šis vārds ieguva izsmejošu toni. Pēc līdzīgas shēmas savu slikto slavu un sabiedrības noraidījumu ieguvuši arī lielākā daļa mūsdienu aizliegto vārdu. Tā, piemēram, afrikāņus agrāk neviens nekautrējās dēvēt par nigeriem, jo niger ir pavisam parasts latīņu valodas vārds, kurš nozīmē melns. Toties tagad vēlme izrunāties latīniski draud ar tādu pašu reālu arestu kā bijušajā Padomju Savienības teritorijā publiski pasakot žīds (protams, ja vien šis vārds netiek pateikts atrodoties uz skatuves ar pielīmētu melnu bārdu un, vēlams, spēlējot lugā, kuras autors ir Blaumanis – tādā gadījumā tas vēl ir akceptējami).
Ar piemērota vārda atrašanu melnādainiem cilvēkiem, atšķirībā no ebrejiem, vēl līdz šim brīdim neiet viegli. Pēc tam, kad latīņu valoda izrādījās aizvainojoša, tika ņemta palīgā spāņu, un melnādainos dēvēja par negro – melnas krāsas apzīmējums spāniski. Tomēr arī šis vārds vairs nav pieļaujams, bet alternatīva ir visai neērtais un kaut kā greizi skanošais afroamerikānis vai afrolatvietis. Starp citu, ja nevēlamies nejauši aizvainot kādu afrikāņu izcelsmes personu, vārdu melns vispār būtu labāk pamazām izskaust no savas leksikas. Tā, piemēram, angļu bērniem daudzus gadsimtus iemīļots skaitāmpantiņš bija Bē, bē, melnā aitiņa. Šobrīd bērnudārza audzinātājas ir instruētas izlabot savus mazos audzēkņus, mācot jauno, korekto versiju – Bē, bē, varavīksnes aitiņa. Nav gan vēl zināms, vai tas nešķitīs aizvainojoši geju un lesbiešu aktīvistiem, jo, kā zināms, varavīksnes krāsa ir šīs kustības simbols. Turklāt Lielbritānijā jau spriež, vai nevajadzētu sākt izvairīties arī no vārda gejs lietošanas – tas tomēr var aizvainot vīriešus, kuriem ir attiecības ar citiem vīriešiem, bet kas sevi neuzskata par homoseksuāliem. Līdzīgi, nedrīkst dēvēt sievieti par prostitūtu tikai tādēļ, ka viņa ņēmusi naudu apmaiņā pret seksu. Ja gadījumā sieviete nesaista sevi ar prostitūciju vai arī tas viņai ir tikai gabaldarbs, tad šāds apzīmējums būs visai aizvainojošs. Par prostitūtu vispār nevienu sievieti nedrīkstētu saukt, jo šis vārds ir apvainojošs savā būtībā. Tā vietā speciālisti labāk iesaka izvēlēties terminu seksa industrijas strādniece. Bet, ja runājat par strādniekiem, nekad nesakiet melnā darba darītāji. Tas ir rasistiski, jo liek domāt, ka visus netīros vai slikti apmaksātos darbus strādā tieši melnādainie vai, korektāk, afrolatvieši. Savukārt, ja šis darbs ir saistīts ar slaucīšanu un tīrīšanu, noteikti vajadzētu izvairīties no vārda apkopējs pieminēšanas. Tā ir šīs personas pazemošana, dodot mājienu, ka viņš/viņa tikai apkopj pārējos. Laba alternatīva ir tīrīšanas iekārtu menedžeris/-e, kuru sākuši izmantot arī dažviet Latvijā, un tas, protams, priecē. Bet, ja runājam par šo personu atalgojumu, pavisam nekorekti būtu teikt, ka tas ir nabadzīgs. Tā vietā jāsaka, ka tīrīšanas menedžeris atrodas finansiāli izaicinošā situācijā. Turklāt, ja jūs esat darba devējs un jūs neapmierina kāda darbinieka ražīgums, nekādā gadījumā nevainojiet viņus slinkumā – tā var tikai nevajadzīgi aizvainot cilvēku jūtas. Daudz korektāk ir runāt par personu, kura cieš no motivācijas deficīta. Ja šis deficīts pāraug klajā nevērībā pret saviem pienākumiem vai pat uzdevumu ignorēšanā, varam sākt domāt par ētisku dezorientāciju, un tad šo darbinieku nāksies palūgt izbaudīt piespiedu atpūtas periodu. Un nekādā gadījumā nepieminiet atlaišanu – tas asociējas ar brīvlaišanu no verdzības vai Latvijas gadījumā – no klaušām, un tādējādi jūs tikai pazemosiet savu darbinieku, salīdzinot viņu ar dzimtcilvēku. Nav jau, protams, Latvija nekāda Amerika, un līdz tiesām ar miljonu latu kompensācijām šādi gadījumi diez vai nonāks, tomēr uzmanīties der. Ka nesanāk finansiāli izaicinošā vai pat piespiedu atpūtas veidā pārliecināties par vēl vienas senlatviešu gudrības patiesumu: runāšana – sudrabs, klusēšana – zelts.
