Jaundibinātā hokeja kluba Dinamo Rīga prezidents, enerģiskais latviešu miljonārs Viesturs Koziols ir optimists pat šajā, biznesam sarežģītajā, laikā. Apsvēris ideju pamest šo valsti, viņš izšķīries par labu nākotnei Latvijā.
Viens no Latvijas ceļa dibinātājiem, Ivara Godmaņa padomnieks privātā biznesa jautājumos, laikraksta Atmoda komercdirektors, viens no kompānijas Formus dibinātājiem, Latvijas Krājbankas padomes priekšsēdētājs, Kluba 21 biedrs, Aerokluba prezidents, jauniešu organizācijas Avantis prezidents, Andrejsalas fotostudijas Imagine izveidotājs un tā tālāk. Kurš tad Latvijā nezin Koziolu?!
Ņemot vērā jūsu ārkārtīgi daudzpusīgo darbošanos, šķiet, ka esat nepārtrauktā nemierā un jums ne mirkli nav dzīves pabeigtības sajūta, tā sakot, kad vienā vietā labs darbs padarīts, citā vēl viss tikai procesā. Bet tas taču vienlaikus nogurdina, mūsdienās biznesā ir tik daudz sirds slimnieku...
Es labprāt gribētu definīciju – kas ir dzīves pabeigtības sajūta?
Tā ir tāda sajūta, ka viss, kas līdz šim bijis iespējams, ir paveikts. Vai neesat nekad saskāries ar kaut ko tādu?
Jā, esmu. Un bieži! Tā ir liela gandarījuma un milzīga prieka sajūta pēc tiem darbiem un projektiem, kas ir iesākti un pabeigti. Bet par to dzīves pabeigtības sajūtu mēs varētu parunāt pēc gadiem četrdesmit, kad mani uz interviju ar jums atstums kādos opja ratiņos.
Ģeogrāfiem ir himna ar apmēram tādiem vārdiem – es miera dzīvi nepazīstu, kas laime ir, to meklēšu. Bet stress ir tad, ja tu esi viens pret pasauli. Es tāds neesmu, blakus ir mani partneri, domubiedri ar līdzīgām pozīcijām un uzskatiem. Ja strādāju kolektīvā, esam kā viens vesels. Tad arī stress ir stipri vien mazāk jūtams. Bet jāņem vērā, ka es ciest nevaru muļķību.
Vai tad muļķības dzīvē nav uz katra soļa?
To tiešām ir pietiekami daudz, taču man bijusi tā privilēģija pašam lielā mērā izvēlēties cilvēkus, ar kuriem kopā strādāt.
Vai tā var paļauties uz cilvēkiem – līdz galam?
Ir dažādu kategoriju cilvēki. Piemēram, būdams optimists, esmu viens no tiem, kuri tic cilvēkiem. Protams, esmu tādēļ dabūjis ciest, taču lielākoties mana uzticība ir attaisnojusies. Joprojām dodu cilvēkiem iespēju sevi pierādīt. Redzot cilvēka profesionālismu, lojalitāti un godīgumu, esmu gatavs viņam sākumā piedot sīkas kļūdiņas. Rezultāts pēc laika ir ļoti labs. Ne velti ir teiciens – mierīgā jūrā par zvejnieku nevar kļūt. Arī man piemīt savas nepilnības un kļūdas.
Parunāsim par jūsu kļūdām!
Par tām mēs parunāsim pēc tiem četrdesmit gadiem. Kļūdās jau katrs cilvēks, bet tādu fatālu kļūdu, domāju, man dzīvē nemaz nav bijis.
Vai ir kāds punkts, kur saskatāt savu vēlmju piepildījumu, varbūt kamīna siltā uguns un klēpī mazbērni?
Man ir kamīns. Saprotu, ka tas ir mājiens uz maniem gadiem (smejas), taču es vēl neesmu tanī vecumā (Viesturs dzimis 1963. gada 24. augustā – aut.). Kaut gan... man ir bijušas domas pārdot visu un no šīs burvīgās valsts braukt prom. Bet vienmēr man ir paveicies ar jauniem izaicinājumiem, piedāvājumiem, kāds šajā gadījumā ir Dinamo Rīga projekts. Pirms tam es tiešām diezgan nopietni apsvēru iespēju lēnām savu darbību šeit beigt, redzot, ka ir lietas, ko vajadzētu darīt labāk, citādi, bet tas netiek izdarīts. Par laimi, parādījās partneri, kuri man uzticējās un ieguldīja naudu Rīgas Dinamo. Es būtu pēdējais muļķis, ja neizmantotu tādu iespēju. Starp citu, esmu ļoti daudz runājis par Latvijas hokeja nākotni ar Sergeju Žoltoku, vienreiz pat nosēdējām apmēram septiņas stundas viņa mīļākajā restorānā Minesotā, pļāpājot par bērniem, vecākiem, veterāniem, tiesnešiem, treneriem, hallēm – pārcilājām plašu spektru, mums tik vienkārši šķita sakārtot visu hokejsistēmu. Tas bija sapnis, kā vajadzētu izdarīt, lai Rīgā būtu viena stipra hokejkomanda. Un tad pustrijos naktī pie mums pienāca viesmīlis un teica: «Atvainojiet, bet jūs jau divas ar pusi stundas esat vienīgie apmeklētāji. Vai nebūtu tik laipni un neietu mājās?» Sapnis, par kuru runājām, tagad var piepildīties.
Vai jūs savā dzīvē rīkojaties kā Indrānu tēvs, kurš nodalīja tos Indrānus, kas priecē viņa sirdi, no tiem, kas pilda viņa maku?
Nauda man dzīvē nekad nav bijusi mērķis. Atceros bērnību, kad augu pie tēta un mammas un katru dienu nebija gaļas, ko likt uz sviestmaizēm. Nācās ēst arī maizi ar biezpienu. Un nekādas vainas nebija, ļoti labi uzaugu! Arī uzņēmējdarbībā esmu piedzīvojis diezgan grūtus laikus, tāpēc uzskatu, ka esmu iemācījies novērtēt, kas ir nauda. Kā zināms, cilvēkus pārbauda gan ar naudu, gan varu. Protams, materiālā labklājība dod zināmu komforta sajūtu, bet es ceru, ka šī sajūta mani nav izlaidusi. Mani vairāk uzrunā nevis iespēja par katru cenu nopelnīt kādu rubli, latu vai eiro, bet radošas izpausmes kā, piemēram, fotoprojekts Viena diena Latvijā, kurā ar prieku piedalījos un ieguldīju savu naudu.
Kā jūs savā apziņā savietojat radošas pašizpausmes un vērtības ar biznesa domāšanu, jo atziņa vēsta – tava sirds ir tur, kur ir tava manta, tavi ieguldījumi?
To līdzsvaru atrast palīdz kolēģi. Dažreiz manas idejas tiešām ir pārāk kreatīvas, un tad viņi mani noliek pie vietas. Bet jūsu dotā atziņa ne vienmēr ir attiecināma uz visām situācijām, jo nav tā, ka es biznesam veltu tikai prātu un pārējam pielieku klāt vēl sirdi. Arī biznesa projektos ir iekšā mana sirds. Ja esmu darbā, tam veltu gan sirdi, gan prātu.
Bet kaut kur tā sirds taču pukst straujāk?
Hokeja laukumā, bildējot, fotografējot.
Spriežot pēc tā, ka esat Dinamo Rīga valdes priekšsēdētājs, esat sporta patriots, bet – vai esat arī nacionāls patriots, tā sakot, lepojaties ne tikai ar komandu, bet arī valsti, ko tā pārstāv?
Vai tad to var nodalīt?! Ar Dinamo Rīga hokejkomandu mēs esam no valsts PR viedokļa sasnieguši daudz vairāk nekā viens otrs ministrs, braukdams uz Krieviju. Es jau būtu priecīgs, ja valsts mūs arī atbalstītu, bet vienlaikus saprotu, kādā ekonomiskā situācijā tā šobrīd atrodas. Tāpēc uzskatu, ka atbalstam būtu jānāk no Rīgas pilsētas, ko arī esam panākuši. Rīgai varbūt spodrināt savu tēlu vajag pat vairāk, lai tā kļūtu pazīstamāka pasaulē.
Jūs nesen gribējāt braukt prom no šīs valsts, bet tagad ar to lepojaties?!
Ar valsti ir tā: no vienas puses – redzu, ka lietas nenotiek tik labi, kā man gribētos, varētu šeit daudz ko darīt citādi, vairāk padomāt par cilvēkiem un mazāk – par biznesa interesēm; no otras – aizbraucot, piemēram, uz Londonu vai Ņujorku, man ir liels prieks atbraukt atpakaļ. Sevišķi, ja esmu bijis ilgāku laiku prom, jāsaka – Latvijai nav nekādas vainas. Esmu priecīgs par to, ka varēju šeit piedzimt, uzaugt un realizēties. Esmu lepns par savu valsti, pretējā gadījumā daudzus projektus nemaz neuzsāktu. Tad es nebūvētu skolu Ādažos, netaisītu projektu Viena diena Latvijā un tā tālāk.
Jūsu biogrāfijas fakti liecina, ka pēdējos pārdesmit gadus esat tieši vai netieši saistīts ar politiku, bet tas taču bendē nervus – jo viens cilvēks tik daudz var saprast, bet maz pēc sava prāta izdarīt. Kurā gradācijas stadijā starp ideālistu un ciniķi jūs šobrīd atrodaties?
Es neiesaistos nevienā politiskā procesā Latvijā.
Bet viss taču ir saistīts ar politiku, arī jūsu dokumentālā filma Atrasts Amerikā...
Es saprotu. Manuprāt, ietekme uz politiķiem caur Rīgas Dinamo projekta realizāciju ir daudz lielāka un veiksmīgāka – ar labi ieguldītu un apgūtu naudu tu vari izdarīt daudz vairāk nekā viens otrs ministrs, braukājot apkārt. Līdzīgi var ietekmēt laba filma vai skeitparks, ko mēs uztaisījām Grīziņkalnā, par ko pārmeta – Koziols apčakarēs Rīgas darbībā vienmēr esmu mēģinājis atbalstīt jaunos. Es pats piederu pie vecās paaudzes.
Vai par ātru sevi nenorakstāt?
Es pateikšu, kāpēc – jo mēs uzaugām un ieguvām izglītību Padomju Savienībā. Redzu, cik atšķirīgi un brīvi savā domāšanā ir šodienas jaunieši, mana vecākā meita (20 g.) tam ir spilgts piemērs. Bet es joprojām dzīvoju kaut kādos aizspriedumos. Zemapziņā. Un neko nevaru izdarīt ar sevi. Es varbūt gribētu rīkoties citādi, bet man virsū ir rāmis. Padomju izglītība, politika un ideoloģija manī atstājusi savas pēdas, tāpēc es vairāk uzticos jauniem cilvēkiem un ieguldu naudu, piemēram, jauniešu iniciatīvas organizācijā Avantis. Daba mani ir apveltījusi ar spēju ātri vien cilvēkus saprast, atkost un atšifrēt. Un man nav nācies bieži viņos vilties. Par saviem darbiniekiem galvenokārt izvēlos jaunus cilvēkus, palīdzu viņiem izglītoties, maksājot stipendijas. Es nebaidos no tā, ka blakus kāds būs gudrāks.
Kādas fobijas jums piemīt? Vai esat tāds monstrs, ka ne no kā nebaidāties?
Tā nav, ikvienam ir savas fobijas. Man nepatīk nokļūt situācijā, kuru es nevaru ietekmēt.
Un kad jūs pēdējoreiz tādā situācijā atradāties?
Neatceros, nevaru pateikt. Lai gan tādi gadījumi notiek itin bieži, vēl nesen, bet par tiem mēs parunāsim vēlāk, lai paiet daži gadi.
Vai jūs varat atbildēt, kas ir tas, uz kā turas jūsu bizness?
Manuprāt, visam pamatā ir ideja. Svarīga ir profesionāla pieeja pienākumiem, lojalitāte uzņēmumam un komandas darbs. Nevar kopā strādāt, ja nav uzticības gan menedžmenta, gan akcionāru līmenī. Projekts, kurā nevalda savstarpēja uzticēšanās, ir lemts neveiksmei.
Vai tur atliek telpa avantūrai, riskam un spēles momentam?
Visu dzelžaini kontrolēt nav iespējams, bet riski jāmēģina minimizēt. Bet avantūras telpa bija akcija Viena diena Latvijā. Mēs uztaisījām tāmi un sapratām, ka bez bārteriem vēl vajadzīgi vismaz 260 tūkstoši latu skaidrā naudā. Daudzi teica – Koziol, tu esi traks, tādu naudu nav iespējams savākt! Protams, tā bija avantūra.
Un cik jūs pats šajā akcijā ieguldījāt?
Apmēram divreiz pa 40 tūkstošiem latu, ja skaita izdoto albumu.
Ko dzīvē neesat varējis nopirkt par naudu?
Visu, ko esmu gribējis par naudu, esmu nopircis.
Tātad esat atklājis, ka visam šai pasaulē ir sava cena...
Es neeju pa ielu un katram cilvēkam nelieku klāt cenas birku. Es tam nepiekrītu.
Jūsos ciniķis ir miris?
Nu, viņš snauž. (Smejas.)
Katram ģeogrāfam pasaulē neienāk prātā pacelties gaisa balonā pašā Ziemeļpolā, tas taču ir neērti un ļoti auksti. Kam jums tas bija vajadzīgs – kā pašapliecinājums, kā rituāls, kā ekskluzīva atrakcija? Kā jums tāda doma ienāca prātā?
Paprasiet vēl, kam tas bija izdevīgi! (Smejas.) Esmu pārliecināts, ka ikviens ģeogrāfs, kurš birojā uz galda ieraudzītu zīmīti ar tekstu «piezvaniet Dukštem (Gunārs Dukšte, pirmais balonu pilots Latvijā – aut.) par braucienu uz Ziemeļpolu», teiktu – braucam! Katru dienu jau cilvēki nedodas uz tādām vietām. Pie tam manī joprojām sēž ģeogrāfs, tas nemiera gars, ko mums ģeogrāfijas fakultātē iemācīja uzturēt dzīvu. Varētu jau arī jautāt, kāpēc mēs ar meitu kāpām Kilimandžaro – tik auksti un grūti...
Tēvs pilnīgi traks!
Psihopāts, bet ir okei. Es jau domāju, ka pasaule pieder drošajiem. Starp citu, gaisa balonā lidot ir daudz drošāk nekā lidmašīnā.
Es netieku gudrs, kas latvieši ir vairāk – domātāji vai darītāji? Spriežot pēc populācijas emigrācijā un izbraucējiem uz Īriju, šķiet, ka darītāji, spriežot pēc tautsaimniecības attīstības līmeņa Latvijā – domātāji. Kā šķiet jums?
Sēžot Šamonī pilsētiņas kafejnīcā Francijas Alpos, es skatījos uz Monblanu un domāju. Kāpēc latvieši ir tāda nīgra tauta, kāpēc latviešiem skauž, ja otrs kaut ko var izdarīt vairāk? Un atradu izskaidrojumu – vainīga ir daba. Mums nav ne kalnu, ne klinšu, ne okeānu, ne orkānu, ne zemestrīču, bet tas viss gadsimtiem ilgi norūda tautu. Esam domātāji, jo daba mūs nav kārtīgi norūdījusi.
Arī latviešu zvejnieki?
Esmu ticies ar zvejniekiem, viņi gan ir asāki, darītāji. Es apbrīnoju tos, kuri brauc uz Īriju, un novēlu viņiem veiksmi. Bet otra iespēja tiem cilvēkiem, kuri aizbrauc, bija mazliet saspļaut saujās un iet politikā, mainot kaut ko tepat uz vietas. Bet tas ir grūti.
Tur jau vajag attiecīgu izglītību...
Kāda izglītība?! Kurš tad no simts Saeimas deputātiem ir profesionāls politiķis – Ščerbatihs, Pauls, Kantāne, Ābiķis?
Mēs tā gudri runājam...
Man diez vai var pārmest to, ka vairāk runāju nekā daru. Mani darbi ir pierādījums tam, cik daudz Latvijā esmu izdarījis un palīdzējis. Zinu cilvēku, kurš pēc filmas Atrasts Amerikā noskatīšanās sēdēja Doma laukumā, raudāja un saplēsa savu biļeti uz Ameriku. Es neticēju, ka kaut kas tāds var notikt.
Kāpēc jums tā Amerika nepatīk?
Amerika ir kolosāla zeme, laba vieta, kur mācīties vai aizbraukt kā ģeogrāfam – esmu sajūsmā par tās fenomenālo dabu. Bet to, kā Amerika tiek pārvaldīta, pierāda pēdējā laika notikumi. Šīs valsts loma pasaulē ir pārspīlēta, un tas ir slikti gan pasaulei, gan pašai Amerikai. Pirms dažiem gadiem Marokā par šiem jautājumiem runāju ar kādu musulmani, kurš pareizi teica, ka visas impērijas piedzīvo savu uzplaukumu un postu. Un tas pats notiks ar amerikāņiem.
Un kas notiks ar Latviju?
Labs jautājums. Ja mums nebūs mugurkaula, stingru, neatkarīgu, domājošu valstsvīru... Esmu par aktīvu un atbildīgu rīcību. Latviešiem vajag celt pašapziņu, nevis no sērijas: ko tad mēs, mēs jau neko, mēs jau maziņi... Diemžēl to es redzu arī hokejistos, kuri jau iepriekš sevi noskaņo zaudējumam. Kas notiek?! Mēs tomēr varam gan – cīnāmies! Tāpēc Rīgas Dinamo ir tik svarīgs, jo ar to mēs parādām, ka tāda maza valsts kā Latvija arī var uztaisīt labu hokejkomandu un visiem parādīt pigu. Esam to jau parādījuši, un redziet – lēnām pašapziņa atgriežas. Latviešiem, krieviem, baltkrieviem, visiem, kuri šeit dzīvo, ir jābūt iespējai lepoties ar Latviju. Bet ar ko mēs varam lepoties – ar Renāru Kauperu?! Ja agrāk numur viens sportā bija Kauņas Žalgiris, tagad visi Lietuvā un Igaunijā zina Rīgas Dinamo!
Visvairāk naudas jūs ziedojat sportam un izglītībai. Vai tāpēc, ka šīs jums šķiet nabadzīgākās sfēras, vai tāpēc, ka tās jums šķiet stratēģiski lietderīgākās? Tomēr labi sportisti aizbrauc, līdzīgi kā izglītoti cilvēki, tā sakot, pazūd Amerikā...
Vai man jāatbild? Cik tad ir tādu, kuri ārzemēs kaut ko sasnieguši? Atsevišķi izņēmumi. Cilvēkiem, kuri grib braukt projām, manā skatījumā joprojām ir iespēja saņemties, ideālistisku motīvu dēļ sanākt kopā un uztaisīt jaunu politisku partiju, lai kaut ko lietas labā darītu. Diemžēl pašreizējie politiķi ir pierādījuši, ka politikā nekā laba nav, tikai glums un ļoti glums. Pastāv arī otra iespēja – nospļauties un braukt prom, nevaru nevienu par to nosodīt. Taču esmu daudz runājis ar filmas (Atrasts Amerikā) varoņiem, mēs regulāri sazināmies. Varu viennozīmīgi pateikt – viņi tur nav laimīgi. Viņi gan tur ir materiāli nodrošināti, dzīvo brīvā valstī. Bet arī filmā mēs prasām – tu esi laimīgs? Un seko nenormāli ilga pauze, nenormāli...
Ja jums to pašu pajautātu?
Vai esmu laimīgs? Jā! Man riktīgi patīk!
Tad jau kā muļķis!
Paldies! (Smejas.)
Un kam jūs pietaupāt pasaules skumjas?
Pārsvarā – ziemas vakariem. (Smejas.) Atceros, ar draugu ārzemēs sēdējām kafejnīcā pie lēta vīna, un viņš teica: «Mēs kā divi veci, siekalaini romantiķi te sēžam un priecājamies par mazām lietām.» Super! Esmu cilvēks, man pieder arī skumjas.
Vai naktīs mierīgi guļat?
Nesūdzos, nemurgoju, bet daudz sapņoju gan. Vienu brīdi man bieži rādījās tādi hohmīgi sapņi ar Kirovu Lipmanu...
Atvainojos par tik naivu jautājumu, bet – kas iepriecina miljonāru, cilvēku, kuram viss nepieciešamais lielos vilcienos jau ir?
Ir ļoti daudz lietu, kas mani iepriecina: laba fotogrāfija, citu cilvēku panākumi – es joprojām esmu priecīgs par Ojāra Jansona bildi, kurā redzama tante ar diviem ruksēnu mazuļiem un mušu uz deguna. Esmu tikai priecīgs, ja arī citiem kaut kas izdodas. Esmu priecīgs, ka man ar kolēģiem ir izdevies Ādažos uzbūvēt bērniem skolu.
Kur mācījušās abas jūsu meitas, vai ne?
Ne jau meitām es to skolu būvēju, bet mūsu kopīgās nākotnes vārdā.
Nekā personiska.
Kā?! Viss ir personisks.
Esmu ticies ar ļoti turīgiem un ietekmīgiem cilvēkiem, un mani fascinē, piemēram, tas, cik vienkāršs, tiešs un it visā godīgs var būt viens amerikāņu multimiljardieris. Bet tepat ir cilvēki, kuri neko savā dzīvē nav sasnieguši, tomēr izturas tik vīzdegunīgi un iedomīgi. Tas mani tracina! Man ir pilnīgi vienalga, cik cilvēkam ir kabatā naudas vai kādos amatos viņš atradies – tas vēl nevienam nedod nekādas tiesības izturēties pret otru nievājoši.
Katram jau ir sava taisnība. Starp citu, kā virzās jautājums par jūsu būvniecības ieceri Ķīpsalā?
Tas ir latviešu muļķības un analfabētisma piemērs. Kārtējo reizi mēs gaidām, kad atbrauks UNESCO onkuļi un pateiks, te var vai nevar būvēt. Pēdējais absurds! Latvieši nebūs saimnieki savā zemē, kamēr mums būs tādi politiķi, kuri baidās pieņemt lēmumus.Un vēl, ja paskatās, kas tad latviešiem pieder – nekas! Esam visu pārdevuši skandināviem, amerikāņiem, krieviem. Mēs jau neesam savas zemes saimnieki. Tā ir liela problēma.
Jūs jau arī piedalījāties pārdošanā...
Jā, es arī tāds pats duraks esmu, ka pārdevu.