Lai īstenotu jebkādu vērienīgu ekonomisku transformāciju, tai nepieciešams gan pieprasījums sabiedrībā kopumā, gan politiskā griba, gan pamatojums makroekonomiksā mērogā un atbalsts to vietējo kopienu līmenī, kuras ir tieši iesaistītas šīs transformācijas īstenošanā.
Klimata neitrāla politika ar tās pārejas mērķiem uz arvien zaļāku enerģijas izmantošanu ir šādas transformācijas piemērs.
Eiropas Savienības līmenī jau ir formulēts mērķis kļūt par pirmo klimata neitrālo kontinentu, 2050. gadā sasniedzot klimata neitrālas ekonomikas izveidi. Šo ambīciju ievieš tagad jau liels daudzums ar dažādiem likumdošanas aktiem un iniciatīvām. ES rīcība sakņojas pilsoņu pieprasījumā pēc klimata ilgtspējīgas politikas – saskaņā ar ES pētījumiem, deviņi no desmit eiropiešiem uzskata klimata pārmaiņas par nopietnu problēmu. Arī enerģētikas nozaru speciālistu konferencēs vairs neviens nešaubās, ka pāreja uz ilgtspējīgu klimata ekonomiku patiesi notiks.
ES politikas kurss ir veiksmīgi iekļauts arī Latvijas politikas dokumentos, proti, Nacionālais Enerģētikas un klimata plāns paredz, cita starpā, ka 2030. gadā vismaz 50% no Latvijas enerģijas gala patēriņa nodrošinās atjaunojamā enerģija. Šobrīd, faktiski jau daudzus gadus, Latvijas atjaunojamās enerģijas īpatsvars ir aptuveni 38 - 40% robežās – tas ir daudz, taču lielāko daļu šīs enerģijas ražo jau sen būvētās hidroelektrostacijas. Latvijas problēma nav šodiena – problēma ir izaugsmes trūkums – katrs nākamais atjaunojamās enerģijas procents Latvijā nāk ļoti lēni un smagi.
Eiropā (un pasaulē kopumā) vēja enerģija ir viena no nesošajām tehnoloģijām, kas ļauj virzīties uz klimata mērķu sasniegšanu, pie tam, ekonomiski pamatoti, bez subsīdijām, jo tehnoloģija ir attīstījusies tik tālu, ka vēja ražotā elektroenerģija cenas ziņā ir vismaz konkurētspējīga ar citiem enerģijas avotiem. Jaunām vēja jaudām obligātais iepirkums jeb OIK vairs nav nepieciešams nedz citur Eiropā, nedz Latvijā.
Saskaņā ar Wind Europe asociācijas datiem par 2019. gadu, ES vadošā valsts pēc vēja enerģijas īpatsvara elektroenerģijas pieprasījumā ir Dānija ar tās 48%, kurai seko Īrija ar 33%, Portugāle ar 27% un Vācija ar 26%. Pat valstīs bez jūras robežas, piemēram, Austrijā, vēja enerģijas īpatsvars ir 13%. ES vidēji šis skaitlis ir 15%. Lai arī samērā daudz tiek runāts par vēja parku attīstību jūrā vai piekrastē, 89% visas vēja enerģijas Eiropas savienībā saražo sauszemes vēja elektrostacijas. Tam ir vienkāršs izskaidrojums – sauszemes vēja parku izveide ir aptuveni uz pusi lētāka un attiecīgi – ekonomiski pamatotāka, kas ir kritiski svarīgi virzībā uz klimata politikas mērķu sasniegšanu ar tirgus mehānismos balstītu tehnoloģiju neatstājot finansiālu ietekmi uz elektroenerģijas izmaksām elektroenerģijas gala patērētājam.
Latvijā, pēc Wind Europe datiem, pērn tikai 2% no visa elektroenerģijas pieprasījuma nodrošināja vēja enerģija. Tas ir dramatiski maz, apzinoties, ka Latvijā eksistē daudzkārt augstāks ražošanas potenciāls. Tātad no Eiropas vidējā Latvija atpaliek vismaz septiņas reizes. Kāpēc? Vēja enerģijas attīstībai Latvijā ir visi nepieciešami komponenti – vēja jauda, politiskā griba, tehnoloģija, ekonomisks pamatojums un investoru interese, taču trūkst viens būtisks elements - atbalsts vietējo kopienu līmenī.
Runājot par vēja enerģiju nereti tiek minēta ietekme uz vidi un cilvēkiem, lai gan patiesībā tieši vides ietekmes trūkums ir viens no galvenajiem iemesliem vēja enerģijas attīstībai. Jāsaka, ka ES un arī Latvijas normatīvie akti skaidri nosaka vēja parku izveides parametrus tā, lai nekādas jūtamas ietekmes uz iedzīvotāju dzīvi nebūtu – aptuveni 800 metru attālumā vēja turbīnu skaņa nav dzirdama un jūtama, bet saules staru mirgošanu, ja tāda rodas vēja turbīnu rezultātā, var regulēt ar turbīnu virzienu vai darbības laiku. Arī iespējamā ietekme uz putnu un sikspārņu populāciju tiek ņemta vērā vēl vēja parka plānošanas stadijā. Jāuzsver, ka nekas no šī nav jauns – ES valstīs un it sevišķi valstīs ar augstu vēja enerģijas īpatsvaru visi šie jautājumi savulaik jau ir bijuši dienaskārtībā, apspriesti un atrisināti. Ja tā nebūtu, vai patiesi kāds Vācijā ļautu uzstādīt gandrīz 30 tūkstošus vēja turbīnu? Vai Īrijā izvietotu aptuveni 250 vēja parkus, pie tam izkaisīti visas valsts teritorijā? Dānijā, savukārt, ir aptuveni 5,7 tūkstoši sauszemes vēja turbīnu, un Dānija ir mazāka par Latviju.
“Tikai ne manā pagalmā” ir klasisks zaļās enerģijas izaicinājums, proti, cilvēki atjaunojamo enerģiju kopumā atbalsta, taču savos paradumos un vidē izmaiņas ieviest vai redzēt nevēlas. Problēma, visdrīzāk, ir tas, ka cilvēki vēja enerģijas pozitīvo ietekmi uz elektroenerģijas tirgu, investīcijām vai klimata ilgtspēju izjūt vienīgi pastarpināti. Zaļās enerģijas ieguvumi ir pārāk tālu, tie ir pārāk konceptuāli, pārāk filozofiski, bet vēja parks savā apkaimē, lai cik tas būtu nekaitīgs, ir taustāms, praktisks.
Risinājums varētu būt vietējās sabiedrības patiesa līdzdalība, kas izpaustos kā tieša dalīšanās ar labumu, ko rada jaunie efektīvie un ilgtspējīgie zaļās enerģijas projekti. Vēja parkus var un vajadzētu veidot līdztekus ar īpašiem fondiem, kuros tiek novirzīta daļa parka peļņas, kuru vietējie iedzīvotāji tad var izmantot pēc saviem ieskatiem. Šo pieeju jau īsteno daudzās Rietumvalstīs, kā arī Skandināvijā. Šī pieeja atspoguļo principu, ka praktisku atdevi no projekta gūst visi “investori” – gan finanšu un biznesa, gan vietējā kopiena, kas ar savu atbalstu arī piedalās zaļās enerģijas risinājuma izveidē. Iespējams, šādu līdzdalību vajadzētu nostiprināt Latvijas normatīvajos aktos.
Rezumējot jāuzsver vairākas patiesības, proti, ka pāreja uz klimata neitrālu ekonomiku notiks un, ka vēja enerģija ir un būs viena no galvenajām tehnoloģijām ekonomiski pamatotai klimata mērķu sasniegšanai. Tas notiks. Taču šīs attīstības šķērslis Latvijā ir atbalsta trūkums vietējo iedzīvotāju lokā. Tas ir jārisina. Un to var risināt divos veidos – iesaistot vietējo kopienu ar patiesu līdzdalību, daloties ar radīto labumu, vai arī pieņemot nacionāla mēroga likumdošanu, kas vēja parkiem piešķirtu stratēģisku nozīmi. Es teiktu, ka jāizvēlas pirmais variants, vai vismaz jaukts modelis, lai vēja enerģijas ieguvumi ekonomikā tiktu sadalīti vienmērīgāk un vietējie iedzīvotāji redzētu patiesu jēgu no klimata politikas. Ar vietējo iedzīvotāju atbalstu Latvijai nevajadzētu būt grūtībām sasniegt klimata mērķus, jo visi citi elementi veiksmīgai transformācijai mums jau ir.
