Pietuvojoties kādiem politisko vēlēšanu datumiem, sabiedrība tiek ierauta debašu maratonos, kuros tad attiecīgie personāži mēģina demonstrēt visas savas retoriskās spējas, lai palielinātu iespējamību nonākšanai pie varas vai tās grožu nosargāšanai.
Oktobris atnesis šādas debates ASV, kuru likme ir visai augsta. Par nākamo šīs valsts prezidenta amatu sacenšas pašreizējais ASV stūrmanis Donalds Tramps ar šī krēsla kārotāju no ASV Demokrātu partijas Džo Baidenu.
Atcerēties par auditoriju
Lai nu kā - līdz ar milzīgu uzmanību piesaistošajām ASV debatēm parādās daudz spriedumu un ieteikumu, kas saistīti ar panākumu gūšanu šādās viedokļu un pat ideoloģiju cīņās publiskajā telpā. Galu galā debates dod iespēju uzlabot savas pozīcijas kāda mērķa sasniegšanā vai patraucēt to darīt pretiniekiem.
Kā viens no pirmajiem ieteikumiem pie kādām debatēm parasti tiek minēta savas auditorijas definēšana. Piemēram, ziņu portāls Wired.com izceļ, ka politiķi brīžos, kad uz skatuves debatē par visdažādākajiem jautājumiem, necenšanās pārliecināt viens otru par savu argumentu pareizību. Viņu mērķis ir pārliecināt “notiekošā šova” skatītājus un klausītājus. Rezultātā arī argumenti un debašu stratēģijas tiekot strukturētas ap šo mērķi. Tādējādi arī visiem citiem, kuri piedalās publiskajās debatēs, parasti tiek ieteikts izvirzīt līdzīgu mērķi – pārliecināts skatītājus un kaustītājus nevis iesaistīties, piemēram, lieki emocionālā cīņā par sava oponenta balss iegūšanu, kas tāpat nekad, visticamāk, nenotiks.
Mūsdienās sevišķi populāri, ņemot vērā sociālo mediju uznācienu, ir dažādi strīdi un debates internetā. “Ja jūs strīdaties, piemēram, Facebook komentāros, tad jums, iespējams, nav ļoti labu izredžu mainīt šāda debatējošā cilvēka domas. Bet citi cilvēki, kas, iespējams, to visu lasa, jau ir cits jautājums. Šo cilvēku klātbūtnes apzināšanās var palīdzēt saglabāt vēsu galvu pat tad, ja strīda pretinieks nedemonstrē jebkādu vēmi ieklausīties argumentos. Šāda pieeja var palīdzēt arī izvairīties no ieslīgšanas ilgstošos un neproduktīvos strīdos. Ja jūs vienkārši vēlaties pārliecināties, lai visi zina, ka kaut kas tāds, ko cits pateicis, ir nepareizs, varat “ielēkt” sarunā, “nomest” dažus faktus un pamest šo telpu pirms lietas kļūst neglītas. Jūsu pienākums nav visus pārliecināt! Turklāt jūs varat mazināt pats savu savu uzticamību, ja iesaistieties atklātā cīņā pilnīgi par visu, mēģinot pārliecināt kādu, kuru nemaz nevar pārliecināt. Pirms sākat ķerties pie “Caps Lock” taustiņa, izveidojiet plānu tam, ko vēlaties paveikt un kurus tieši vēlaties ietekmēt,” raksta Wired.com.
Dažādas tehnikas
Debatēšana, ko varētu vēl, iespējams, nosaukt par strīdēšanās mākslu, ietver visai dažādas tehnikas, kur ne visas no tām ir nosacīti “morāli tīras”. Bieži vien šādās debatēs mērķis ir par visu cenu apzināti izklausīties labāk par savu pretinieku, kas kādu šī procesa daudz maz loģisko uz konstruktīvu diskusiju teorētiski orientēto pamatojumu atvirza kaut kur nākamajā plānā.
Piemēram, dažkārt no morāli it kā sliktajām šādām tehnikām (tas gan nenozīmē, ka šīs tehnikas ir arī neefektīvas) tiek izcelts tas, ka viena puse ķeras klāt otras puses argumentam un nāk klajā ar savu versiju par to, kura var būt pat visai patālu no oriģināla un strīdas tieši pret to (Angļu val: Straw Man Technique). Faktiski uzbrukums notiek argumenta vājākajai daļai. Eksperti gan norāda, ka ne vienmēr tā ir jābūt, un pietiekami efektīva var būt arī debatēšana par oponenta argumenta pašu spēcīgāko daļu (Steel Man Technique), kas sniedzot iespēju vienoties par labāko veidu tālākai sadarbībai, nevis vienkāršu uzvarēšanu. Proti, šādās debatēs gluži kā tāda labdarība tiek uzlabots pretējās puses pats spēcīgākais arguments un piedāvāta ar to saistīto trūkumu novēršana.
Kopumā gan tiek norādīts, ka šāda it kā sākotnēji šķietami vienkārša pieeja praksē netiek izmantota pārāk bieži un patiesībā ir ārkārtīgi grūta. Tas prasa iedziļināšanos tajā, ko domā, saka un dara otrs. Turklāt lielākā daļa debatētāju parasti “grib par visu cenu uzvarēt nevis izdibināt to, kas patiešām ir pareizi.” Jeb – zaudētājs paliek zaudētājs neskatoties uz to, ka kāds pēc tam viņam saprotoši uzsit plecu un saka: “tu centies” vai “tev jau it kā bija taisnība”.
Pozu ieņemšana
Tāpat, vērojot kādas debates, bieži vien sanāk novērot situāciju, kad tās aizsākas par vienu tēmu, bet pēc neilga brīža jau ir aizvirzījušās pavisam uz citu pusi. Savukārt katru reizi, kad viens sarunas dalībnieks mēģina pateikt kaut jo daudz maz jēdzīgu (saruna iegūs konkrētību), oponents jau jautā ko citu, kas izriet, piemēram, no kādas ne pārāk precīzas frāzes vai mazas daļas iepriekš teiktā. Galu galā daudz kas vārdiskā ziņā šādās debatēs it kā ir pateikts, bet patiesībā saruna par pašu tematu vai problēmu uz priekšu virzījusies nav.
Wired.com izceļ, ka šajā brīdī šādu debašu oponenti spēlē pilnīgi citu spēli, kas paredz pozu ieņemšanu. To mērķis ir piespiest debašu pretinieku atbildēt uz īsiem, asiem un dažkārt ne vienmēr precīziem apgalvojumiem un jautājumiem ar gariem, detalizētiem vēstījumiem. Šī stratēģija jeb “poza” paredz atteikšanos, piemēram, no “spēlēšanas aizsardzībā”. Pētnieki norāda, ka šāda poza jeb izlikšanās, ka esi uzvarētājs-agresors (nevis pierādīšana, ka tev ir taisnība) mēdz uzvarēt arī auditoriju, kurai bieži vien īsas apsūdzības un apgalvojumus uztvert ir vienkāršāk, ja salīdzina ar gariem, detalizētiem skaidrojumiem, kuros tiek ierauta otra puse. “Ja atrodaties publiskās debatēs, viens no labākajiem veidiem, kā tikt galā ar šāda veida debašu pozu, ir saglabāt savu uzmanību un neļaut nomaldīties. Ja tēma ir nodokļi, koncentrējieties uz nodokļiem. Un, ja pretējās puses argumentā atrodat vāju vietu, neatlaidiet to vien tāpēc, ka viņi labprātāk runātu par kaut ko citu. Tomēr, ja jūs tomēr neesat publiskās debatēs, viens no labākajiem veidiem, kā pārvarēt šo stratēģiju, ir šīs spēles nespēlēšana. Tas nepadara jūs mazāk intelektuāli godīgus, ja Twitter vienkārši ignorējiet dažādas “randoma” apsūdzības,” piebilst Wired.com.
Sokrāta metode
Ja debates savukārt nav publiskas, tad eksperti parasti iesaka meklēt veidus, lai tās neeskalētos par kādu jau samērā karstu strīdu, no kura parasti nevienam iesaistītajam nav dižs labums. Šādos gadījumos debatētājam, kurš grib sev potenciāli veiksmīgāku iznākumu, tiek ieteikta Sokrāta metode, kas pamatā paredz jautājumu uzdošanu un var nozīmēt to, ka otra puse turklāt savas domas kādā brīdī pat arī pamaina.
Proti, otram cilvēkam, izklāstot savu esošo skatījumu, tiek uzdoti jautājumi, un šādā veidā pakāpeniski tiek demontēta viņa tradicionālā izpratne par kādu parādību. Pieņēmums ir, ka šāda pieeja, kad diskusiju vada, piemēram, divi cilvēki, ir krietni mazāk agresīva nekā tas, ja tiktu “punkts-pa punktam” kritizēts otra skatījums.
Tas arī var strādāt, jo cilvēki līdz ar jautājumu formātu neieņem kādas atklātas uzbrukuma vai aizsardzības pozīcijas, bet drīzāk šīs debates ir kaut kas tāds, par ko kopīgi padomāt. Pretējā gadījumā kāds var neņemt vērā jūsu izklāstītos faktiskos argumentus un izmisīgi gaidīt savu kārtu, lai tiktu pie vārda. Tikmēr, ja tiek uzdots jautājums, otrai pusei jānāk klajā ar atbildi. Savukārt, jo vairāk otrai pusei jādomā par atbildēm uz šiem (taviem) jautājumiem, jo lielāka iespēja, ka viņi galu galā izvēlēsies jūsu domāšanas veidu.
Fakti un kritiskā domāšana
Protams, pirms jebkādām debatēm viena no svarīgākajām lietām ir mājasdarba veikšana. Jeb – jau pirms tām vēlams zināt faktus, kas atbalsta konkrēto argumentu. Wired.com izceļ, ka izplatītas lamatas, kurās bieži iekrīt interneta argumenti, ir tas, ka kādi fakti tiek meklēti un tad pieskaņoti reālajā laikā. Tas var novest pie mērenas katastrofas, ja pusceļā nāk atklāsme, ka šādas informācijas nav. Katrā ziņā - ja ir vēlēšanās debatēt par kādu tēmu, jau pirms tam vajadzētu veltīt laiku tam, lai par to kaut ko uzzinātu.
Tāpat vajadzētu pievērst uzmanību potenciāliem loģikas “īssavienojumiem” savā domāšanā. Viens, piemēram, var būt ir tāds, ka cilvēki kā būtnes mēģina meklēt un dot priekšroku pārsvarā (vai pat tikai) tādiem pierādījumiem, kas apstiprina viņu pirms tam esošos pieņēmumus un ticību, piemēram, kādai notikumu gaitai. Problēma ir tā, ka šāda pieeja mēdz ignorēt brīdinājuma signālus, ka mums, iespējams, tomēr nav taisnība. Kaut kas patiess arī ne vienmēr ir tikai tādēļ, ka to teikusi kāda autoritāte. Tāpat iespējams sajaukt korelāciju ar cēloņsakarību. Kopumā, apzinoties visbiežāk pieļautās kļūdas un vairāk lasot un studējot, nākamo reizi debatēs var izdoties nākt klajā ar pamatotākiem argumentiem.