Valdošie politiķi un ierēdniecība izmisīgi meklē, kā papildus iegūt naudu valsts kasē, bet aiz tās neredz Latvijas iedzīvotājus, kuru skaits turpina sarukt, līdz ar to valsts īstenoto politiku nav pamata dēvēt par veiksmes stāstu
To intervijā DB saka a/s BDO Latvia izpilddirektors Egons Liepiņš.
Viņaprāt, alkatīgā vēlme iekasēt vairāk, nodokļu sistēmā veicot daudzus it kā sīkus grozījumus, noved pie tā, ka to prasības nav spējīgi izpildīt mazie un pat vidējie uzņēmēji, rezultātā reģioni paliek tukši, cilvēki turpina doties peļņā uz ārzemēm.
Fragments no intervijas:
Kā vērtējat jauno iniciatīvu – papildu naudu budžetā iegūt, samazinot nodokļu atlaides?
Tas liecina par valdību veidojošās koalīcijas politiķu neiedziļināšanos valsts attīstības iespējās, kad tiek likts priekšā pārskatīt vairākus desmitus nodokļu atlaižu. Ar saukli, ka valsts budžetam ir nepieciešami kārtējie daudzi desmiti miljoni eiro, tiek veikts mēģinājums paņemt papildu naudu no iedzīvotāju un uzņēmēju kabatām bez izpratnes, vai maksātāji to spēj un grib samaksāt. Rodas sajūta, ka Latvijā dzīvo miljardieri, nevis teju 370 tūkstoši nodarbināto un vēl ap 450 tūkstošiem pensionāru, kuru ienākumi nesasniedz pat minimālās algas līmeni un kuri knapinās, lai savilktu galus. Valdībā kā lakmusa papīrs tika pamēģināta PVN samazinātās likmes atcelšana bezrecepšu medikamentiem, skaļa kritika visos toņos to lika atmest. Ir idejas attiecībā uz nekustamā īpašuma nodokļa paaugstināšanu netieši (ar kadastrālo vērtību paaugstināšanu). Nodokļa paaugstināšana pati par sevi ir laba doma, bet risinājums nav piemērots. Proti, šis nodoklis neskar tikai tos cilvēkus, kuri strādā, bet arī pensionārus un maznodrošinātus iedzīvotājus, kuri arī ir Latvijas valsts iedzīvotāji. Nodokļa pieaugums būtībā var skart tieši maznodrošināto cilvēku slāni. Cilvēkam jābūt iespējai dzīvot savā īpašumā un jājūt drošība par nākotni. Viena no tādām drošībām ir tikai tādu maksājumu par mājokli veikšana, kurus cilvēks uzskata par nepieciešamiem. Es domāju saprātīga izmēra mājokli, kas ir vienīgā dzīves vieta. Par to nevajadzētu būt nekādiem nodokļiem un nodevām valstij. Ja valdošajiem politiķiem galvenā vērtība ir cilvēks, tad 70 gadus vecai kundzei nekustamā īpašuma nodoklim par vecumdienu mitekli ar piemājas zemi jābūt minimālam vai arī tā nav vispār, nevis nemitīgi pieaugošam. Nekustamā īpašuma nodoklis jāmaksā par īpašumiem, kuri nav cilvēka pamata dzīves vieta. Jo lielāks un dārgāks ir tāds īpašums, jo lielāks nodoklis. Tas būtu viens no veidiem, kā kompensēt ļoti nepieciešamo nodokļu samazinājumu darba samaksai. Turklāt tiek skandināts, ka lauku zemes kadastrālā vērtība ir ievērojami augstāka par to vērtību, no kuras tiek maksāts nekustamā īpašuma nodoklis par lauksaimniecības zemi, taču tiek «aizmirsts», ka piena un gaļas iepirkumu cenas ir nokritušas bezdibenī, šā gada sākotnēji ļoti sausā un tagad ļoti lietainā vasara iecirtīs robus arī graudkopības biznesā strādājošajiem. Šādos apstākļos daļa politiķu uzskata par normālu palielināt nekustamā īpašuma nodokļa maksājumus par lauksaimniecības zemi. Tātad mazāki ienākumi, bet lielāki nodokļa maksājumi. Ko tas nozīmē? Pārdodiet savu lauksaimniecības zemi un brauciet projām? Bet kāpēc tad tiek piešķirta nauda visāda veida programmām par reemigrāciju?