Šveices referenduma rezultāts vienlaikus būs indikators turīgās sabiedrības attieksmei pret valdošo naudas politiku, var arī viest korekcijas attiecībā uz tendencēm pasaules dārgmetālu tirgū.
Vēlme pēc kaut kā «taustāma» vispārējā virtuālās naudas laikmetā – acīmredzami tā varētu raksturot šveiciešu 30. novembrī paredzēto referendumu par centrālās bankas zelta rezervju apjomu palielināšanu līdz 20% no kopējiem aktīviem salīdzinājumā ar 7,8% mēnesi iepriekš. Dažādas tautas nobalsošanas pat par šķietami sīkiem jautājumiem Šveicē ir ļoti populāras, un, lai arī katra sīkuma iztirzāšana ar vēlētāju palīdzību varētu šķist apgrūtinoša dinamiskai attīstībai, gala rezultāts ir sakārtota valsts un pilsoniskas sabiedrības nostiprināšanās. Šajā gadījumā referendums ir īpašs, jo tā rezultāts var vienlaikus būt indikators turīgas sabiedrības attieksmei pret pasaulē valdošo naudas politiku, kā arī viest zināmas korekcijas attiecībā uz pēdējos divos gados vērojamām tendencēm pasaules dārgmetālu tirgū. Tās zināmā mērā ir uzskatāmas par trekno gadu uzdzīves sekām, kuru ietvaros dzīve uz nemitīga parādu pieauguma rēķina ir novedusi pie šobrīd vērojamā ekonomiskā paguruma un nemitīgas cīņas ar deflācijas draudiem par spīti tam, ka naudas drukājamās mašīnas ir strādājušas ar pilnu jaudu. Nav ekonomiskā pieauguma, nav inflācijas, līdz ar to arī vairs nav vajadzības pēc zelta kā stabilizējoša faktora, kas rodas, naudai zaudējot pirktspēju brīdī, kad patēriņa cenu indeksam ir vēlme piedzīvot izaugsmi.
Referenduma organizētāji acīmredzami ļoti labi saprot, ka pašreiz vērojamā pasaules lielo ekonomiku stutēšana ar naudas drukājamās mašīnas palīdzību var būt tikai īslaicīga. Kursu, ko līdz šim īstenojusi ASV Federālo rezervju sistēma, ļoti agresīvi izmanto Japānas centrālā banka. Tas vēl ir priekšā tikai eirozonas valstīm un paredz centrālo banku īstenotu ilgtermiņa valsts parādu vērtspapīru uzpirkšanu, lai mazinātu «garā» termiņa aizdevumu procentu likmes. Likumsakarīgi tas ietekmē arī īstermiņa obligāciju ienesīgumu.
Ar šīm darbībām centrālās bankas centušās veicināt kreditēšanas pieaugumu, kas savukārt aktivizētu nekustamā īpašuma tirgu, līdz ar to arī celtniecības apjomus, tādējādi veicinot pieprasījumu pēc darbarokām un galu galā arī patēriņu kopumā. Likumsakarīgi, ka šo procesu ietekmē palielinātos ne tikai patēriņš, bet tiktu rasti arī jauni impulsi ražojošajā sektorā, sākot no vienkāršas kokapstrādes līdz jaunākajiem modes kliedzieniem mājokļu iekārtošanā. Šī ķēde, kas ekonomikas aug- šupejas virzīšanā šķiet loģiska, nevar turpināties mūžīgi, jo tautsaimniecības būvēšana tikai uz augoša parāda rēķina galu galā var novest pie tāda paša rezultāta kā 2007. un 2008. gadā. Neraugoties uz to, ka ASV savu kvantitatīvās stimulēšanas programmu ir pārtraukusi, zināmi riski nestabilitātei naudas tirgū aizvien saglabājas. Tie lielā mērā ir saistīti gan ar Rietumeiropas un Japānas ekonomikas nespēju uzrādīt kaut cik noturīgu izaugsmes dinamiku, gan ar lēnāku, nekā iepriekš ierasts, tautsaimniecības izaugsmi Ķīnā. Tāpat arī ASV, kas ekonomikas ziņā šobrīd attīstās visai pievilcīgos tempos un padarījusi monetāro politiku stingrāku, aizvien neuzrāda nekādu progresu attiecībā uz valsts parāda apjoma samazināšanu, un šķietami «normāla parādība» ir jaunu obligāciju izlaišana, lai segtu iepriekšējos aizņēmumus.
Pēc būtības pašai Šveicei šis referendums īstermiņa skatījumā īsti nav vajadzīgs, jo visus iepriekšējās finanšu krīzes radītos nestabilitātes laika nogriežņus vietējais franks ir pārdzīvojis ciets kā Alpu klints. Patiesībā vēl vairāk - valsts centrālajai bankai nācās veikt nemitīgas intervences, lai investoru vēlme pēc Šveices stabilitātes, kas veicināja pieprasījuma pieaugumu gan pēc franka, gan šajā valūtā esošajiem finanšu aktīviem, neveicinātu būtisku franka kursa palielināšanos, jo tas traucētu vietējam eksportam. Tomēr pasaules ekonomikas nepārliecinošais fons un tā lielais attālums līdz vēlamajam acīmredzami ir galvenais iemesls, kas pašreizējās virtuālās finanses liek atšķaidīt ar kaut ko taustāmu.
Turklāt ir samērā ticams, ka referenduma pozitīva iznākuma gadījumā Šveices centrālā banka pat nopelnīs. Patlaban zelta cena uzrāda lejupejošu tendenci un ir gandrīz par 40% zemāka nekā savā augstākajā punktā 2011. gada septembra sākumā. Taču, tā kā turpmākajā pasaules attīstībā gan naudas masas, gan inflācijas pieaugums šķiet neizbēgams, arī interese par zeltu varētu palielināties, kā rezultātā augtu šī investīciju metāla tirgus vērtība.
