«Karš ietekmē nabadzīgos, bagātie nezina, kas ir bads un ko nozīmē situācija, kad trīs četrus gadus nav elektrības un ūdens. Cilvēks, kas apgalvo, ka Dienvideiropā ir krīze, nav redzējis, ko nozīmē nabadzība un bezizeja,» intervijā laikrakstam Diena stāstījis armēņu uzņēmējs Rubens Ovsepjans.
Laikraksts viņam jautājis, kas patlaban uztrauc cilvēkus Armēnijā, vai bailes, ka varētu atkārtoties asiņainā Armēnijas un Azerbaidžānas konflikta vēsture.
«Nevar apgalvot, ka situācija ir mierīga. Ik dienu pierobežā ir kādi saasinājumi, mēdz būt bojāgājušie, jo notiek provokācijas. Varbūt kādam ir izdevīgi, ka konflikts tik ilgi velkas. Valstu pārstāvji tiekas, bet konkrētu risinājumu neatrod. Karabahas konfliktam aprit 25 gadi. Vesela paaudze bērnu ir izauguši kara režīmā, nedēļām, mēnešiem slēpjoties pagrabos. Tikmēr lieli priekšnieki brauc šikos mersedesos,» stāstījis uzņēmējs.
«Latvijā secināju, ka jums arī nav krīzes - lai par to pārliecinātos, ir jāpaskatās uz Armēnijas ciemiem. Ik reizi, kad lidmašīnā nolaižos uz dzimtās zemes, esmu priecīgs, bet, kad tieku projām no Armēnijas, arī esmu priecīgs. Skolā mācījos fizikas un matemātikas novirziena klasē, visi bērni bija gudri, solīdi. Tagad, kad satiku klasesbiedrus pēc daudziem gadiem, likās, ka viņi ir morāli un fiziski sagrauti. Pavisam veci veči,» laikrakstam stāstījis R. Ovsepjans.
«Kādreiz Armēnijā bija bagāti ciemati. Tagad senāk sakoptās mājas ir tukšas, pārvēršas par drupām. Kādreiz ciematā bija divas skolas ar 700-800 skolēniem, bet tagad - tikai daži skolēni. Gandrīz visi aizbraukuši.
Bet, ja rīt aizbrauksiet uz Erevānu un palūgsiet taksistu izvadāt pa naksnīgo Erevānu, redzēsiet, ka tur ir vēl skaistāk nekā naksnīgajā Parīzē: ielu restorāni, visur gaismas, tādas mašīnas, ko Krievijā un Latvijā uz ielām vēl neredz. Bet tai pašā laikā ar šausmām jāapzinās, ka cilvēki mirst no bada, no zāļu trūkuma un no tā, ka nevar atļauties slimnīcā ārstēties.
Iedomājieties, manas māsas - augsta līmeņa žurnālistes - alga ir ap 60 latiem mēnesī. Cilvēkiem nav naudas, par ko paēdināt bērnus, bet cits no Holandes ar Boeing lidmašīnu sūta uz kāzām rožu kravu vai samaksā ap miljonu latu, lai uzaicinātu Dženiferu Lopesu nodziedāt dažas dziesmas viesībās. Ir slavenības, kas, manuprāt, vairāk dziedājušas Armēnijā nekā Eiropā. Daži svin krāšņus svētkus, bet desmitiem tūkstošiem cilvēku nav naudas, ko samaksāt par grāmatām, skolas apģērbu bērniem. Tā ir pilnīga norma, ka Armēnijas veikalos ir lielas klades, kur pieraksta pircēja vārdu un otrā ailītē parāds - lūk, viņš nopirka divus kukulīšus maizes, bet viņš - 300 gramus cukura. Ja radinieks no ārvalstīm naudu atsūta, tad arī samaksā parādu par produktiem. Daudziem pie 25-50 latu algas parāds ir tūkstoša, pusotra latu apmērā,» situāciju valstī raksturojis armēņu uzņēmējs.
Jautāts, ar ko armēņi mūsdienās lepojas, viņš Dienai atbildējis: «Konjaka Ararats ražotni pārdeva ārzemju investoriem - labi, ka nosaukumu apsolīja atstāt. Ja kalns Ararats atrastos Armēnijā, arī būtu pārdots, Armēnijas cigarešu ražotne arī pārdota. Armēņi lepojas ar saviem talantīgajiem cilvēkiem, kuri turklāt nav augstprātīgi. »