Pēc jūtamas atlabšanas vasaras mēnešos šobrīd tūrisma nozare atkal nonāk situācijā, no kuras tā bija veiksmīgi sākusi ceļu ārā, Latvijā uz laiku ieviešot ārkārtas situāciju un komandantstundu. Jau trešo reizi esam paralizējošā situācijā un nezinām, vai un kādu atbalstu saņemsim.
Lai arī tikušas izteiktas dažādas prognozes par Latvijas tūrisma nozares dzīvotspēju pandēmijas kontekstā kopumā, 2021.gada jūlijs, augusts un septembris bija vistiešākais pierādījums nozares acīmredzamai augšupejai. Ienākošā tūrisma, kas dod Latvijai vislielāko pievienoto vērtību (salīdzinot ar vietējo un izejošo tūrismu), apjomi pakāpeniski pieauga un pieprasījuma dinamika uzrādīja pozitīvu, augšupejošu tendenci.
Tūristi, ko esam gatavi sagaidīt ar ziediem
Piedzīvojot divu līdz trīs mēnešu ieskriešanās periodu, augusta otrajā pusē ārvalstu tūrisms sāka iegūt veselīgas aprises, un līdz oktobra sākumam noskaņojums bija kļuvis cerīgs. Tas izskaidrojams ar to, ka Eiropas sabiedrības aktīvākā daļa, kas ceļo, pārsvarā (ap 80%) ir vakcinējušies, kā arī Latvija atradās tūristiem pievilcīgā režīmā.
Šovasar sajūtas bija līdzīgas kā agro 90-to gadu sākumā, kad ārvalstu tūristi iebrauca Rīgā un mēs tos bez maz ar ziediem sagaidījām. Kopējo tūrisma kritumu un drūmo ārvalstu tūrisma ainu šovasar “pastutēja” arī vietējais tūrisms galvenokārt izmitināšanas un nakšņošanas sektorā, baudot tveicīgo vasaru pie ūdeņiem. Šobrīd visas citas valstis turpina iet uz priekšu, bet mēs atkal tiekam uzlikti uz pauzes. Cilvēki skatās, kāds epidemioloģiski ir galamērķis, vai tas ir zaļš vai sarkans. Tuvajiem Eiropas ceļojumiem ir alternatīvas, un Latvija atkal paliek ar garu degunu, un visvairāk cietīs tieši darījumu tūrisms, piemēram, starptautisku pasākumu rīkošana.
Tā ir ne tikai neziņa un negūti ieņēmumi, un jautājums - ko atkal darīt ar darbaspēku, bet arī galamērķa reputācija – kā mēs izskatāmies, salīdzinot ar citām kaimiņvalstīm. Pirkums tiek izdarīts, balstoties uz uzticību gan pakalpojuma sniedzējam, gan galamērķim.
Šobrīd, kad runājam par atkal no jauna ieviestajiem ierobežojumiem, tūrisma nozare atgādina, ka tajā ierobežojumi kā tādi jau nav bijuši atcelti (piemēram, no Krievijas un lielāko daļu trešās pasaules valstu joprojām nevar ieceļot). Tādēļ pieņēmums, ka tūrismam bijis iespējams strādāt pilnā apjomā, ir aplams. Šobrīd esam nonākuši atkal jaunā situācijā, kad formāli ārvalstu tūristu ieceļošana nav ierobežota, taču ir radīti apstākļi, pie kuriem nekas nenotiek.
Nozari pametuši vairāk nekā 30% nodarbināto
Kā zināms, sākoties pandēmijai, nozari ir pametis ļoti liels tajā nodarbināto skaits. Pirms krīzes nozarē strādāja ap 40 000 cilvēku, šobrīd to pametuši ap 15 000 jeb vairāk nekā 30% nodarbināto. Lai arī finanšu ministra mudinājumu pārprofilēties, jo tūrismā darba rokas vairs nebūšot vajadzīgas, daudzi uztvēra burtiski, jau šovasar, sākoties atlabšanai, nozare izjuta kvalificēta darbaspēka trūkumu. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, 2020. gadā Latvijas tūristu mītnēs apkalpoti 1,46 miljoni ārvalstu un vietējo viesu, kas ir par 48,7 % mazāk nekā 2019. gadā. Līdzīgi rādītāji varētu būt arī par šo gadu.
Brīdī, kad ceļojumos neizlietotā nauda jau ir iztērēta mazdārziņu iekopšanā, jaunu jumtu uzlikšanā vai pat īpašumu iegādē, atliktais pieprasījums tik un tā turpina darboties. Cilvēki kā gribēja, tā gribēs ceļot. Turklāt, jo ilgāk to nav darījuši, jo lielāks ir pieprasījums pēc tā. Līdz ar to visi atliktie ceļojumi ātrāk vai vēlāk atgriezīsies, un būs nepieciešami cilvēki, kas šo pieprasījumu apkalpo – arī Latvijā.
Pakalpojumu sniedzējs – mazāk vērtīgs nekā ražotājs?
Jau trešo reizi esam situācijā, kad ir ierobežojumi, bet neziņa par tālāko nākotni saglabājas. Ja biznesā var iztēloties, ka kāda nozare ir attiecībās ar valsti, līdzīgi kā tas ir starp diviem cilvēkiem, tad šobrīd rodas jautājums - cik ilgi var uzticēties dzīvesbiedram, ja tas ir pievīlis? Nozare paļāvās uz solīto par darbības nepārtrauktību vismaz t.s. “zaļajā režīmā”, tomēr tas nenotika. Iespējams, pārāk ilgi ir tikusi īstenota sava veida iebiedēšanas taktika komunikācijā ar sabiedrību, kas ir novedusi tajā situācijā, kurā šobrīd esam.
Šāda taktika var nostrādāt pirmajā mirklī, bet 19 mēnešu garumā tas jau sen vairs nestrādā, biedēšanas limits ir izsmelts. Skumji arī tas, ka joprojām Latvijā pakalpojumu sniegšanas nozare tiek uzskatīta par kaut ko mazvērtīgāku nekā ražošana, lai gan, piemēram, ienākošais tūrisms rada būtisku pievienoto vērtību arī citās nozarēs. Latvija daudzās izpausmēs atbilst tam, ko sagaida Eiropas vai pasaules ceļotājs, kurš dzīvo pilsētās. Viņš vēlas izrauties no urbānas vides, nokļūt autentiskā galamērķī zaļā vidē, baudīt bagātīgu materiālo un nemateriālo kultūras mantojumu, daudzveidīgu gastronomisko pieredzi. Tas viss mums ir, izņemot siltu jūru (kas ne visiem tūristiem tā ir galvenā vērtība un tam ir pieejami citi galamērķi tepat Eiropā). Tādēļ varam uzskatīt, ka būtiskākajos parametros atbilstam tam, ko sagaida Eiropas vai pasaules ceļotājs, kurš pamatā dzīvo pilsētās.
Nozare gaida skaidru plānu no valdības!
Es gribētu, lai mēs skatāmies uz nākamajiem soļiem. Tūrisma nozari ir pametis daudz nodarbināto. Kā veicināt darbaspēka piesaisti tūrisma nozarei, kā uzņēmēji var tikt pie līdzfinansējuma mehānismiem, lai apmācītu darbaspēku nozarē, kura iznāks no krīzes plika un nabaga? Ko mēs darīsim brīdī, kad mums jāsāk par sevi stāstīt visai pasaulei – vai mums tam ir plāns un finansējums? Vai mēs šo laiku esam izmantojuši, lai pārdefinētu un pilnveidotu, kā varam sevi pozicionēt?
Tūrisma nozare ir pierādījusi, ka tā spēj izdzīvot, tostarp arī pateicoties tiem pabalstiem, kas ir bijuši, bet šobrīd ir jāsper nākamais solis. Izaicinājums ir ne tikai atjaunot pilnvērtīgu nozares struktūru un darbību, bet arī spēt ielēkt darba tirgus vilcienā, kas ir nedaudz pabraucis uz priekšu arī konkurētspējīga atalgojuma ziņā, salīdzinot ar citām nozarēm. Atbilde, protams, ir produktivitātes kāpināšanā, tomēr, cik spējīgi par to domāt var būt nozares uzņēmēji, kuri 19 mēnešus ir atradušies izdzīvošanas, nevis attīstības fāzē?
Šobrīd vēlētos aicināt valdību skatīties divus soļus uz priekšu un izstrādāt konkrētu plānu tūrismā kvalificēta darbaspēka apmācībai un nodrošināšanai. Lai brīdī, kad sāksies augšupeja, mums nav jāķer un jāgrābj un jāpalaiž garām Latvijas kā pievilcīga galamērķa iespējas radīt pievienoto vērtību un ieguvumu visai valstij.
