Aprīļa sākumā publiskajā telpā atdzīvojās diskusija par valsts uzņēmumu centralizēta pārvaldes modeļa izveidošanu – Ekonomikas ministrija Reformu vadības grupai prezentēja nākotnes redzējumu.
«Valstij pieder daļas virknē vērtīgu uzņēmumu, taču to pārvaldība patlaban ir sadrumstalota starp nozaru ministrijām, bez skaidras un saprotamas vīzijas, bieži vien neievērojot pat elementāras labas korporatīvās pārvaldības prasības» Ministru kabineta interneta mājas lapā tiek citēts Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts. Patiesi viedi vārdi un, šķiet, ka esošais ministrs pretendē būt pirmais, kuram atvērušās acis uz jau sen zināmu problēmu.
Plānots, ka centralizētais pārvaldes modelis tiks ieviests jau 2013. gadā, ja Ekonomikas ministrija, protams, spēs sagatavot un izbīdīt cauri likumdošanas līkločiem nepieciešamo normatīvu paketi. Šobrīd Valstij pieder daļas vairāk nekā 140 kapitālsabiedrībās, no kurām 67 valsts ir 100% daļu īpašniece. Saskaņā ar Valsts kases datiem, pēdējos divos gados valsts no šo uzņēmumu peļņas dividendēs ir saņēmusi virs 200 miljoniem latu. Nopietna summa, ņemot vērā, ka šādu ciparu, kā kārtējā budžetā konsolidējumu, vai ik gadus nosauc Ministru prezidents Valdis Dombrovskis.
Tāpēc ir būtisks jautājums, kas varētu būt tā institūcija, kam tiktu uzticēts šis atbildīgais darbs. Vai, precīzāk, kuras varētu būt tās personālijas, kam tiktu uzticēta valsts «lielākā (vienīgā) uzņēmuma» vadība. Ņemot vērā mūsu valstī pastāvošās «tradīcijas», risks, ka rezultāts būtu vēl sliktāks par esošo, ir liels.
Biržas NASDAQ OMX Riga valdes priekšsēdētāja Daiga Auziņa-Melalksne uzskata, ka centralizācija patiesībā pasargā uzņēmumus no politiskajām ietekmēm. «Kad nāk vēlēšanas, neviens valsts uzņēmuma vadītājs nav drošs, vai paliks savā vietā. Ir piemēri, kad tiek nomainīti pilnīgi visi. Tas pasargā - ir iestāde, kura ir konstruēta kā politiski neitrāla. Ja nāk jauns ministrs, tas nenozīmē, ka viņš nomaina pilnīgi visus,» savu pozīciju ziņu aģentūrai LETA skaidroja biržas vadītāja. Arī ekonomists Tālis Linkaits atzīst, ka teorētiski pastāv iespēja izveidot neitrālu struktūru. «Redzam, ka Skandināvijas valstīs tādas pastāv kāpēc nevarētu uz to tiekties» saka T.Linkaits.
Tomēr Latvijas nav Zviedrija. Līdz šim liela daļa politiskās dzīves noritēja ap kontroles iegūšanu valsts uzņēmumos. Un šis risks nekur nav pazudis. Gan vecie «oligarhi» nekur tālu no politikas nav aizgājuši, gan šodienas «gaišie spēki» nebūt nav imūni pret aizdomām par valsts līdzekļu izsaimniekošanu (piemēram, Latvijas Valsts Mežu dāsnie ziedojumi partijas biedru vadītajiem basketbola klubiem).
Koncentrējot visu valsts kapitālsabiedrību pārvaldi vienā institūcijā, mēs riskējam, ka politiskā konkurence pieņems «uzvarētājs-iegūst-visu» raksturu, radot daudz nežēlīgāku cīņu, kā līdz šim. Un ja vispārzināms, ka pēc vēlēšanām mēdz notikt vadības maiņa ministriju pārraudzībā esošajās kapitālsabiedrībās, kā var garantēt, ka jauna valsts uzņēmumu pārvaldes «super-institūcija» būs politiski neitrāla un no tādām vadības izmaiņām pasargāta? Tāpēc mēs nebūt nevaram garantēt, ka cīņas rezultātā pie pārvaldes tiks tieši tie profesionālākie un godīgākie.
Labākais veids, kā uzlabot valsts uzņēmumu pārvaldi un samazināt politiskās ietekmes un līdzekļu izsaimniekošanas risku, ir ... nodot tos privātajās rokās (apzinos, ka izsaukšu uz sevis lasītāju dusmas, jo privatizācija un imigrācija ir divas lietas, kuras sabiedriska doma nepieņem, bet bez kurām Latvija galu galā neiztiks).
Tāpēc valdībai būtu rūpīgi jāizvērtē, kuri uzņēmumi tiešām un kāpēc jāpatur valsts īpašumā. Vēl jo vairāk, valdībai būtu jādomā, kā pēc iespējas vairāk valsts uzņēmumus privatizēt, kotējot to akcijas biržā vai pārdodot stratēģiskajiem investoriem. Papildus ieguvumi būtu ieņēmumi valsts budžetā un zināmā patiesība, ka privātie uzņēmumi strādā efektīvāk. Turklāt nevajadzētu aizmirst un padomāt arī par pašvaldību uzņēmumiem, par kuriem tieši tāpat mēs ik pa brīdim dzirdam ko nelāgu.
