Modē tagad priecāties, ka vairs nebūs skaidras naudas. Valsts un tauta Veidenbauma dzejas noskaņās «dzīvos dzīvi tikumīgi, bērnus radīs likumīgi».

Proti, mūs, latviešus, nomoka tieksme «uz saulaino tāli». Jau kopš 1905. gada. Iespējams, viss nav gluži tik poētiski kā Plūdonim, tomēr lietas palēnām notiek. Mūsu senči, durkļiem stutēdami mazo Šveices spiegu un lielo proletariāta cīņu, 1917. gadā iesāka to, no kā netiekam vaļā. Varam kā Rainis 1920. gadā – rakstīt dzeju un balotēties Saeimā, varam kā 1947. gadā – sūroties par likteni un Sibīrijas salu, varam kā šodien – kļūt par prezidentu un šaustīt savu tautu par pašnodevību. Nekas no tā neglābj – saulainā tāle mūs piemeklē gluži kā karma. Tomēr notiekošajā ir loģika. Man šķiet, ka Latvijā patiešām nicina naudu un cilvēkus, kas to nopelna. Tas ir mūsu nelaimju pamatos.

Beidzot ir oficiāli pasludināts, kas faktiski bija skaidrs jau ilgstoši – Ziemeļkorejā nav nekāds komunisms, bet gan monarhija, atsaucoties uz Dienvidkorejas laikrakstu Chosun Ilbo, raksta South China Morning Post.

Korejas pussalas ziemeļvalsts ir pārskatījusi savas vienīgās politiskās partijas – Korejas Strādnieku partijas – Desmit pamatprincipus, rakstīts laikraksta interneta vietnē. Tā mērķis ir leģitimizēt jau trešajā paaudzē valdošās Kimu ģimenes varu, paceļot to mītiski simboliskā augstumā. Jaunajā redakcijā teikts, ka partija «uz mūžiem uzturēs Baekdu asinslīniju». Baekdu ir valsts augstākais kalns ar vairākām virsotnēm līdz 2000 metru augstumā, no kura apkaimes nākusi valdošā Kimu dzimta.

Tiek lēsts, ka no ārpasaules sevišķi noslēgtajā valstī šī formālā izmaiņa notikusi jau jūnijā. Tā ir pirmā izmaiņa valdošās vienas partijas pamatlikumā kopš 1974. gada.

Finanšu tehnoloģiju kontekstā nozarē ir ļoti izteikta domāšana – vai nu uzvarēs banka, vai uzvarēs finanšu tehnoloģiju uzņēmums, kas pēc būtības nav pareizi, Dienas Biznesa rīkotajā finanšu forumā «Finanšu tehnoloģiju globalizācija un pakalpojumu digitālā transformācija» sacīja Indexo izpilddirektors Toms Kreicbergs.

Ja no šīs domāšanas aiziet, tad iegūt var viss tirgus, viņš uzskata.

«Tas, ka finanšu tehnoloģiju uzņēmumiem ir iespējas kaut ko darīt, neatņem arī bankām iespējas darīt lietas,» viņš saka.

Pasaulē ir notikusi radošuma eksplozija, ko var salīdzināt ar laiku, kad komunisms nomainījās ar kapitālismu – komunismā vadība izlēma, ko katrs ražos, bet kapitālismā visi redz problēmu un to risina. Tā ir arī nozarē - agrāk bija 5-6 bankas, kuras varēja reāli ieviest kādas izmaiņas, bet tagad, ja ir kāds apņēmīgs uzņēmējs, un pamana kādus trūkumus finanšu pakalpojumos, viņš savāc kapitālu un dara, nav nepieciešams milzīgs birojs, klientu bāze, saka T. Kreicbergs.

Godātā redakcija, šai skaistajā svētku laikā atļaujiet man caur jūsu laikraksta slejām paust visnotaļ pozitīvu atziņu: šī valdība man sāk iepatikties. Vēl vairāk, šis tas no valdības šķietami komediantiski grābstīgās ņemšanās pēkšņi parādās jaunā gaismā.

Atklāsme man uznāca brīdī, kad līdz šim no lielu muļķību runāšanas un darīšanas izsprukušais Iekšlietu ministrs Ģirģena kgs tomēr atvēzējās varoņdarbam: ar spēku pārņemt trolejbusu un autobusu kustības kārtošanu Rīgas pilsētā.

Pirmajā acu uzmetienā tā varētu šķisties kantaina stulbuma manifestācija. Ar šādu pašu pamatojumu – iespējams iedzīvotāju apdraudējums – policijai būtu jāpārņem krietns ducis lauku klubu, jāsāk vadīt kādas provinces bibliotēkas, jāpārraksta uz policijas vārda zemesgrāmatā pārdesmit Rīgas slavenāko graustu, un vēl sabiedrības drošības garantēšanai jāsašņorē pāris trīs deputātu. Bet tad iemetu aci valdības deklarācijā: tur par iekšlietām ir tikai dažas rindkopas, un nevienā no tām nav solīta policijas virsvadība pašvaldības transporta jomā. Bet! Toties ir solījums tikt galā ar OIK, pašā pašā sākumā. Kā zināms, Saeima pat nobalsoja par OIK sistēmas tūlītēju likvidēšanu, ko jevroglumais Kariņa kgs pēčāk iegrieza tā, ka tas ir bijis tikai naivs deputātu vēlējums EM nākt klajā ar kādu nekādu plānu. Vienvārdsakot, valdība ir aptaisījusies jau pašā startā, bet te OIK atcelšanas vietā nāk satiksmes atcelšana uz Deglava tilta, un visi priecīgi.

Ja Eiropas ekonomikai atkopšanās vēl ir vien priekšā, tad Ķīnas tautsaimniecības vilciens jau uzņēmis pamatīgu inerci.

To, ka šīs valsts ekonomika atkopjas ļoti strauji, apliecina tās eksporta mērījumi – Ķīnas eksports janvāra-februāra periodā, salīdzinājumā ar attiecīgo periodu pirms gada palēcies par 60,6%. Pirms tam analītiķi vidēja gaidīja pieaugumu “vien” par 40%. Februārī vien šīs valsts eksports, salīdzinājumā ar 2020. gada februāri, dubultojies, ziņo Bloomberg.

Faktiski jāsecina, ka Ķīna uzvarējusi pandēmijas sacensībā – tā ir pirmā lielā pasaules tautsaimniecība, kas strauji atgūstas, jo tā pirmā arī atvērās. Ķīnai ļoti palīdz tās eksporta dinamika, kur pasaulē vērojams liels pieprasījums pēc tur ražotajiem medicīniskajiem produktiem.

Piemēram, no marta līdz decembrim Ķīna eksportēja 224 miljardus sejas masku – gandrīz 40 uz katru planētas iedzīvotāju, neskaitot pašu Ķīnu. Tāpat tieši no Ķīnas parasti nāk dažādas preces un piederumi, kas pasaule bijusi pastiprināti nepieciešami jaunajos darbam no mājām apstākļos. Ķīnā tiek ražots gandrīz viss, un nostiprinājies pamata pieņēmums, ka pēc šīs valsts produktiem saglabāsies liels pieprasījums arī tad, kad asinsrite straujāka kļūs ASV un pēc tam – Eiropas – ekonomikai.

Valsts ieņēmumu dienestam (VID) ir jābūt nevis represīvai, bet gan servisa iestādei, kas palīdz nodokļu maksātājiem, nevis vajā tos! Brīnišķīgs sauklis, kuram nekādi nevar nepiekrist. Problēma gan ir apstākli, ka Latvijā kaut ko tādu skandēt ir aptuveni tikpat gudri kā septiņdesmitajos gados mēģināt kādam iestāstīt, ka PSRS būs komunisms. Proti...

Tiem, kas uzņēmējdarbībā ir kaut vai apsildījuši savu degungalu, ir skaidrs, ka ne vienmēr viss notiek tā, kā ir rakstīts mācību gramatās, un ne vienmēr katra darbība mats matā atbilst glīti uzrakstītai likumdošanas normai. Tas nozīmē, ka nereti dažādām situācijām nākas meklēt neordinārus risinājumus, kas turklāt nebūtu pretrunā ar konkrētajā valstī spēkā esošajiem likumiem. Protams, to var darīt, algojot nodokļu konsultantus, un cerēt, ka viņu sniegtie padomi «nostrādās» un oficiālās valsts iestādes akceptēs viņu ieteikumus. Taču, kā zināms, šādiem konsultantiem ir tikai padomdevēja statuss, un viņu ieteiktajam nav nekāda juridiska spēka. Tāpēc varētu šķist tikai loģiski, ka drošākā vieta, kur lūgt padomu konkrētas problēmas risināšanai, ir VID. Tā domājis ir ne viens vien Latvijā strādājošs uzņēmums, turklāt zīmīgi ir tas, ka nereti runa ir par kompānijām ar ārvalstu kapitālu – droši vien tāpēc, ka daudz kur citur pasaulē nodokļu administratora sniegtais padoms ir dokuments, uz kuru var paļauties. Naivie! Šeit ir Latvija, un šeit ir VID! Latvijā VID uzņēmumam, kurš ir lūdzis padomu konkrētas problēmas risinājumam, vispirms paprasa dažādus finansiālās darbības datus, tad sniedz padomu, bet pēc tam tur ierodas sarīkot nodokļu auditu un gadījumā, ja izrādīsies, ka sniegtajā informācijā bijusi kaut mazākā neprecizitāte – arī uzlikt sodu. Turklāt nereti sods tiek uzlikts par tām darbībām, ko komersants ir veicis, pildot svaigi saņemto VID rekomendāciju attiecībā uz to, kā jārīkojas, lai atrisinātu vienu vai otru problēmu. Kā tas ir iespējams? Vienkārši – atbilstoši Latvijas likumdošanai, VID sniegtajiem padomiem, arī tiem, kas ir rakstveidā, nevis tikai mutiski, nav nekāda juridiska spēka. Tādējādi VID faktiski sarīko akciju «divi vienā».