Liktenim spītējot, Spānijas premjers Mariano Rahojs aizvien liedzas prasīt starptautisko aizdevumu. Tiesa, viņš spriež, ka Spānijas lepnā vientulība ir visai trausla, un kaut vienas bankas krišana nozīmētu visas valsts nospiešanu uz ceļiem aizdevēju priekšā. Tāpēc arī valdības drudžainā darbošanās ap šīs ES ceturtās lielākās ekonomikas bankām.
Nekustamo īpašumu krīze kļuvusi par Spānijas banku klupšanas akmeni un pašai valstij – aizvien vairāk par nekustināmu problēmu. Britu investīciju banka Barclays vērtē, ka nekustamo īpašumu krīze Spānijā ir tikai pusē, un mājokļu cenām tirgū vajadzētu krist vēl 20%. Tas savukārt nozīmētu vēl pamatīgāku šīs valsts banku «noasiņošanu». Pēc Briselē bāzētā Eiropas Politikas studiju centra aplēsēm Spānijā kopumā galu galā nāksies norakstīt 270 miljardus eiro.
Premjers M. Rahojs pēdējās dienās pieaugušajā valsts parādzīmju ienesīgumā vaino eirozonas vispārējās problēmas. Tirgus analītiķi tomēr komentē, ka pie vainas galvenokārt tomēr būs tā pati Bankia – sevišķi tās «mātes grupas» BFA vadības nesenā ziņojuma dēļ, ka tiek pārskatītas līdzšinējās prognozes, un 2011. gadā plānotā 41 miljona eiro peļņas vietā tiek deklarēti 3,3 miljardu eiro zaudējumi. Sasniedzot 6,5% ienesīgumu, Spānijas aizņemšanās cena finanšu tirgū bīstami tuvojas kritiskajiem 7%, kas tiek uzskatīts par valsts defolta līmeni.
Tāpēc saprotami ir Rahoja mēģinājumi iespējami nošķirt banku un pašas valsts problēmas, lai gan arī tie nav pārlieku daudzsološi. Britu aktīvu pārvaldības kompānijas Investec analītiķe Elizabete Afseta The Guardian komentē, ka principā iespējami varētu būt centieni panākt spāņu banku refinansēšanu no jaunā Eiropas Stabilitātes mehānisma «pa tiešo», pašai valdībai tādējādi atstājot pieeju brīvajam finanšu tirgum.
Tas gan radītu papildus spriedzi Eiropas Komisijā, kas stīvējas ar Īriju par tai dotā aizdevuma pārstrukturēšanu, un iespējamais spāņu kāzuss tam varētu dot iespēju. Pagaidām ES augstākās amatpersonas uzstāj, ka Īrijas valdībai ir jāmaksā sākotnēji nolīgtos augstos procentus par izglābtās Anglo Irish Bank parādzīmēm, bet Dublina cīnās, lai noteikumus pārskatītu un 47,4 miljardu maksājumu noceltu no valsts pleciem. Ja ES ļautu Spānijas valdībai tās iecerēto manevru, tas nozīmētu šai valstij ļaut to, kas Īrijai liegts.
Cits manevrēšanas mēģinājums saistīts ar teorētisku iespēju Bankia finansēšanā apiet bargi prasīgo finanšu tirgu un iemainīt attiecīgu daudzumu BFA aktīvu pret vajadzīgajiem 19 miljardiem eiro Spānijas valsts parādzīmju veidā. Banka jau tālāk varētu šīs parādzīmes ieguldīt Eiropas Centrālās bankas depozītā un saņemt reālu naudu.
Šāds darījums, ko iegūstamā salīdzinoši nelielā labuma dēļ kāds pašu spāņu finansists nosaucis par idiotisku, gan dotu ļoti sliktu signālu. Faktiski valdība ar to netieši pateiktu, ka baidās, vai spēs tirgū iegūt nepieciešamos 19 miljardus. Un ja tā bažījas par tādu summu, tad kā gan būt ar valsts parāda 400 miljardiem eiro, kas ir sedzami tuvākajos gados? Attiecīgi pēc «fiksās idejas» noplūšanas plašsaziņā premjeram Rahojam tūdaļ nācās dievoties, ka Madridei par Bankia situāciju ar ECB nekādu sarunu neesot.
