Līdzšinējā, daudziem cilvēkiem pierastā sociāli ekonomiskā sistēma – visu lēti saražo Ķīnā, un tiek noturēta salīdzinoši zema inflācija – atrodas beigu fāzē. ASV un ES konfrontācija ar Ķīnu pieaugs, bet Latvijai jāmaina attieksme pret uzņēmējiem, jo investīciju klimats pie mums ir ievērojami sliktāks nekā kaimiņvalstīs, un nav pārsteigums, ka mūs jau ir apsteigusi Lietuva, bet Igaunija atrodas tālu priekšā, un, neko nedarot, Latvijas atpalicība no kaimiņvalstīm tikai pieaugs.
To intervijā Dienas Biznesam stāsta AS Prudentia partneris un padomes loceklis Ģirts Rungainis. Viņaprāt, Latvijā ir jāmaina saimnieciskais uzstādījums un pārdales ekonomikas vietā jārada jaunrades tautsaimniecība, jo, nodarbojoties galvenokārt ar pārdali, nekas nerodas un arvien mazāk paliks, ko pārdalīt. Savukārt valsts pārvaldes un pašmāju politiķu attieksmi pret uzņēmējiem varētu mainīt arvien pieaugošā Lietuvas un Igaunijas uzņēmēju darbība (ieguldījumi) Latvijā un viņu neizpratne par to, kāpēc Latvijā ir citāda kārtība nekā viņu mītnes valstīs, kaut arī visa Baltija ir ES.
Fragments no intervijas
Kādas pārmaiņas radījusi Covid-19 pandēmijas izraisītā krīze?
Lai arī koronavīrusa izraisītā valstu un pat reģionu robežu slēgšana veicināja izolacionismu, mikroelektronikas attīstības līmenis ļauj daudzus pakalpojumus sniegt attālināti, risināt dažādus tautsaimniecības uzdevumus, neatrodoties savās darba vietās. Pieļauju, ka bez Covid-19 invāzijas tik lielu soli digitālās ekonomikas virzienā ne Latvijā, ne Eiropā, ne arī visā pasaulē nebūtu izdevies spert. Situācija piespieda visus: valdības – pieņemt attiecīgus normatīvus, kuri ļauj strādāt, sēžot mājās, darba devējus – akceptēt šādu attālināto darbu, sapulces un tikšanās no klātienes pārcelt uz virtuālo vidi, visas mācības online režīmā. Cilvēkiem ir nepieciešama socializēšanās, tāpēc daudzi ar lielu prieku dodas uz darbu birojā, lai pēc daudzu mēnešu pārtraukuma satiktu savus kolēģus, tā sakot, dzīvajā. XXI gadsimtā Covid-19 ir pirmā pandēmija, kaut arī tādas cilvēci ir piemeklējušas arī iepriekšējos gadsimtos, piemēram, pirms vairāk nekā 100 gadiem plosījās tā dēvētā spāņu gripa, pirms tam bijušas tīfa un mēra epidēmijas, taču vienmēr ir tādi, kuri izdzīvoja, un arī tie, kuri nomira. Arī šoreiz būs tieši tāpat.
Kas un kā šā gada laikā ir mainījies pasaulē?
Neatkarīgi no tā, ir vai nav krīze, no attiecīgā brīža pasaulē spēcīgāko spēlētāju dienaskārtības nekad nav pazudusi ģeopolitika un ietekmes sfēru pārdale. Jebkura krīze pati par sevi nerada jaunas tendences, bet gan paātrina un pastiprina jau esošās. Krīze darbojas kā sava veida stimulators – vieniem ātrāk izbeigt savu darbību, savukārt citiem tieši pretēji – ātrāk un pat straujāk uzsākt darbošanos. Mierīgajos – stagnējošajos – laikos šie procesi notiek lēni un pakāpeniski. Šī aksioma nav mainījusies jau daudzus gadu desmitus. Tā bija gan PSRS laikos, gan arī 2008.–2010. gada recesijas laikā, tā tas notiek arī pašreizējā Covid-19 situācijā.
Visu interviju lasiet 29.jūnija žurnālā Dienas Bizness!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!