Jūlija beigās satrauca ziņa, ka Latvija nav sasniegusi nevienu no Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnēs 2014.–2020. gadam izvirzītajiem mērķiem.
Un būtiski, ka to bija secinājis ne jau kāds no tēzes “viss ir slikti” skandētājiem, bet gan Ekonomikas ministrija (EM) savā ziņojumā. Tātad tas ir nevis vienas dienas skandāls, bet gan problēma, ko noteikti vajadzētu rūpīgi analizēt, lai nepieļautu kļūdu atkārtošanos.
Lai gan bija paredzēts, ka apstrādes rūpniecības īpatsvars iekšzemes kopproduktā (IKP) 2020. gadā sasniegs 20% iepretim 14,1% no IKP 2011. gadā, pēc EM sniegtās informācijas faktiski apstrādes rūpniecības īpatsvars IKP 2020. gadā bija 12,2%.
Latvija nesasniedza arī mērķi panākt apstrādes rūpniecības produktivitātes pieaugumu 2020. gadā pret 2011. gadu 40% apmērā, kā arī netika sasniegts mērķis nodrošināt apstrādes rūpniecības pieaugumu 2020. gadā pret 2011. gadu 60% apmērā. Tāpat netika sasniegts mērķis 2020. gadā pētniecībā un attīstībā ieguldīt 1,5% no IKP. Ja 2011. gadā pētniecībā un attīstībā tika ieguldīti 0,7% no IKP, tad 2020. gadā tie bija 0,64% no IKP.
Protams, citā situācijā varētu teikt, ka vājā vieta ir rezultatīvo rādītāju plānošanā, taču, ja, pirmkārt, izaugsmes vietā ir kritums, bet, otrkārt, mūsu ziemeļu un dienvidu kaimiņvalstis šajā pašā laikā uzrādījušas daudz labākus rezultātus, tad tomēr, šķiet, vairāk ir pamats runāt par kārtējo līdzekļu apgūšanu tā vietā, lai pieejamos resursus prātīgi ieguldītu attīstības stimulēšanā.
Visai trāpīgi šo situāciju ir raksturojis kādreizējais Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs un vēlākais VARAM ministrs, šobrīd Saeimas deputāts Juris Pūce, RīgaTV 24 raidījumā Preses klubs secinot, ka “visas tās programmas, ko šajā periodā pagājušajā Saeimā un diemžēl arī šajā Saeimā Ekonomikas ministrija ir īstenojusi inovāciju jomā, nav bijušas rezultatīvas – mēs galīgi garām šaujam”. Proti, Eiropas fondu līdzekļi, kas tiek plānoti un izmantoti, tieši balstoties uz šādām pamatnostādnēm, piešķirti ne tiem, kas var ar šāda atbalsta palīdzību dot lielāko kopējo labumu.
Un te atkal var teikt, ka, protams, Pūce nav nekāds opozicionārs vai visu no malas vērojošs komentētājs, viņš ir valdošās koalīcijas partijas viens no faktiskajiem (lai arī vairs ne formāli) līderiem, tātad līdzatbildīgs arī par to, kāda politika tiek realizēta valstī, bet ne jau vainīgo atklāšana un, tā teikt, piekāršana pie lielā zvana var šo situāciju labot. Drīzāk ir nepieciešams veikt būtiskus sistēmiskus uzlabojumus, domājot par nākotni. Un tieši par to, kāda veida šie uzlabojumi nepieciešami, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, gan būtu nepieciešami gan ārējo ekspertu, gan valdības pārstāvju, ministriju amatpersonu kvalificēti vērtējumi. Lai, lietojot jau pieminēto Pūces terminoloģiju, mēs šautu nevis pilnīgi garām, bet gan precīzi mērķī.
Te gan nedrīkst aizmirst arī tādu būtisku faktoru kā kopējā biznesa vide valstī. Proti, nekādas Eiropas naudas piešprices neglābs, ja biznesam valsts noteiktie spēles noteikumi būs mainīgi, neprognozējami. Un te ļoti iederīga šķiet tēze, ko nesen intervijā Dienas Biznesam pauda Ģirts Rungainis: “Kurš (investors) vēlēsies iet dzīvot (investēt) mājā (valstī), ja tajā ir nemitīgs kapitālais remonts, kā tas pēdējos gados notiek Latvijā?” Proti, mums jau ilgstoši teju vai visās jomās kaut kas un kaut kādu atsevišķu (teiksim, budžeta papildināšanas) vai vispār nesaprotamu mērķu vārdā tiek reformēts, pēc tam labots un vēlreiz pārlabots pēc šādas reformēšanas.
Spilgtākie piemēri redzami saistībā ar administratīvi teritoriālo reformu un ar nodokļu reformu vai finanšu sistēmu kopumā. Vēl vairāk – esam jau raduši, ka vasaras vidus, kad premjers, Valsts prezidents, vēl kāda no augstām amatpersonām aiziet atvaļinājumā, ir tāds kā klusuma pirms vētras laiks – varam paredzēt, ka tūlīt, tūlīt jau parādīsies jaunā budžeta piepildīšana ar jaunām nodokļu likmēm un citas iniciatīvas.
Tad nu jautājums – cik daudz ir tādu uzņēmēju, kas šādos apstākļos gatavi investēt ilgtermiņā atdevi nesošās inovācijās pat tad, ja tam ir pieejamas Eiropas fondu piešprices? Protams, ir tādi uzņēmumi, prieks par tiem, taču skaidrs, ka viss šis apstākļu kopums vairāk motivē domāt nevis ilgtermiņā, bet gan par šodienu – kā apgūt līdzekļus, nevis kā investēt nākotnē. Tad nu rezultāts ir, kāds ir...
