«Šā procesa rezultātā mēs sasparosimies. Bet šī mana domāšana ir cerība, tā balstās uz to, ka neviens process nevar turpināties bezgalīgi un mēs tomēr iemācīsimies atbildēt uz jautājumu: vai mums ir vajadzīga Latvija un kāpēc?»

To intervijā Playboy stāsta Investīciju baņķieris, Prudentia partneris un padomes loceklis Ģirts Rungainis. «Demogrāfiski Latvijā visu izšķirs tas, cik te būs 20 līdz 40 gadu vecu sieviešu, jo demogrāfijas pamatprincips ir vienkāršs: nedzimušas meitenes nevar dzemdēt bērnus. Tuvākos piecus gadus te vēl būs daudz sieviešu, kas ar zināmiem nosacījumiem būtu gatavas laist pasaulē vēl vienu vai divus bērnus. Latviešiem tas ir ļoti būtiski. Ilgtermiņā nacionālais jautājums nav problēma, jo mums tomēr izdosies lēnām atbrīvoties no komunistu un čekistu ietekmes, un krievu valodā runājošie Latvijā vairojas vēl vājāk par latviešiem. Jautājums, vai mūsu bērnu dzīves laikā Latvija pārstās būt latviska vienkārši tāpēc, ka latvieši šeit būs mazākumā, izšķirsies jaunās Saeimas laikā – tas būs atkarīgs no tā, kādus lēmumus tā pieņems.»

Viņš arī atklāj, ka pats noteikti nedosies politikā, jo pēc viņa nesenajiem izeikumiem par pensionāriem un nodokļu maksātājiem, par partiju, kurā startētu viņš, visticamāk neviens nebalsotu.

«Mēģinot pievērst šim jautājumam uzmanību, esmu ieguvis nevēlamu popularitāti, bet ir skaidrs, ka nācija, kas vairāk domā par saviem aizejošajiem cilvēkiem nekā par tiem, kuriem būtu jāatnāk, nevar cerēt uz izdzīvošanu. Ja pensionāriem tērēs vairāk līdzekļu nekā jauniem cilvēkiem, šī sabiedrība neizbēgami izbeigsies. Taču elektorālā izpratnē šie aizejošie cilvēki atstāj vislielāko iespaidu.»

Jo vēlme palielināt pensijas apliecina vispārējo deģenerāciju – nerisināt jautājumus pēc būtības, melot iedzīvotājiem.

Viņš norāda, ka tas, ka «rungainis» daļai personai kļuvis lamuvārdu, esot pašu pensionāru problēma. «Uzskatu, ka mūsu pensionāri ir dzīvesgudri, un tikai nelielai boļševiku varzai, tieši tā – boļševiku varzai, ir problēmas ar mani. Pensionāriem vajag parādīt cēloņsakarības, parādīt, ka nav cita risinājuma.»

Viņš uzver, ka pensionāri nav dumji, bet viņiem ir jāskaidro, jo realizēt var tikai tās idejas, ko tauta «nopērk». Politiķiem ir jāveic skaidrošanas darbs. Skaidrs, ka cilvēkam, kurš zina, ka pēc dažiem gadiem viņš var nebūt, neinteresē, kas notiks pēc tam, – viņu interesē maksimāli izdevumi viņa medicīnai un viņa pensijai, nevis pabalsti vecākiem ar bērniem. Tas, ka bērni nedzimst, ir ekonomiska, nevis morāla problēma.