Augstā debess, kāda bēdu ieleja! Aizvadītajās dienās un nedēļās mediju ziņās Latgale iekļuvusi tikai un vienīgi ar negatīviem notikumiem.
Noris Krievijas un Baltkrievijas «militāri teatrālo» mācību Zapad aktīvā fāze. Nokrišņu daudzums, lauksaimniekiem lietavu nodarītie zaudējumi un to kompensēšana, kā arī ūdens izmērcētā ceļu infrastruktūra. Tie ir galvenie ziņu bloki, no kuriem pašlaik būvēts Latgales tēls masu medijos. Pašķirstot ziņu aģentūras LETA aizvadīto dienu ziņas, kur minēta Latgale, paveras drūmākā aina arī bez abām piesauktajām aktualitātēm. Policija Kārsavā uziet marihuānas audzētavu, iztiesā lietu par 200 tūkst. latu izzagšanu no Preiļu slimnīcas, policija pieķērusi 12 dzērājšoferus – no tiem sešus Latgalē. Briesmu stāstu ēdienkartes desertā tiek piedāvāta ziņa par to, ka pēc alkohola lietošanas slimnīcā nogādāts bērns. Tādu ainu rāda prese, tomēr skaidrs, ka pamatā Latgalei pašlaik galīgi neiet: pirmkārt, ar meteoroloģiskajiem apstākļiem un, otrkārt, ar sabiedriskajām attiecībām to plašākā izpratnē. Tā ir tikai pavirši sameistarota Latgales «fasāde», jo reģiona saturs ir krasi atšķirīgs, vērtīgs un īpašs.
Par to šodien stāsta DB pielikums – žurnāla Biznesa Plāns otrais numurs, kas veltīts uzņēmējdarbībai un uzņēmīgajiem cilvēkiem Latgalē. No augsto tehnoloģiju uzņēmumu vadītājiem līdz labākajiem šmakovkas dzinējiem. Francūžiem, portugāļiem, krieviem, latviešiem un pašiem latgaliešiem. Katram no viņiem, kas ir ekonomiski aktīvi (jebkādā biznesa mērogā – no piemājas saimniecības ar pāris piena devējām līdz ārzemju koncernu atvasēm), jāpateicas par reģionam raksturīgo uzņēmējdarbības vides problēmu pārvarēšanu un arī mītu laušanu par to, kas ir Latgale.
Neskatoties uz izciliem piemēriem biznesā, Austrumlatvijas novadi un pilsētas joprojām šķiet savā ziņā paslaucīti zem valsts pārvaldes uzmanības paklāja. Tieši to vakar savā ikgadējā runā akcentēja arī Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers, aplaizot ES perifērijas brūces par to, ka nedrīkst pastāvēt otrās klases patērētāji, kas saņem zemākas kvalitātes pārtikas produktus. Piemēram, slovāki neesot pelnījuši mazāku zivs gabalu zivju pirkstiņos vai čehi – mazāk kakao šokolādē. Pārfrāzējot Junkeru, arī Latgale nedrīkst būt otrās šķiras reģions, kas ir prom no valdības acīm un laukā no sirds. Uz Latgali politiķi nedrīkst skatīties kā uz piedēkli. Tas ir ne tikai līdzsvarotas ekonomiskās attīstības jautājums, bet jārunā arī par unikālas kultūrtelpas novērtēšanu un saglabāšanu, ieskaitot valodu, un valsts drošības jautājumiem, kas cieši saistīti ar Kremļa pārrobežu «projektiem» cilvēku prātu saindēšanā. Atgriežoties pie Junkera runas, viņš 2018. gadā īpašu uzmanību sola pievērst Baltijas valstīm, kas svinēs sava valstiskuma simtgadi. Tā arī mūsu politiķiem vajadzētu pievērst īpašu uzmanību Latgalei – ar jaunu pieeju, kas vērsta uz rezultātu, nevis norobežošanos. Un nevis nākamgad, bet šodien.