Nule aizvadītais pasaules ietekmīgāko valstu G20 samits Hamburgā, uz kuru arī es biju aizbraukusi, ļauj izdarīt vairākus secinājumus.
Sīkāk par tiem var izlasīt šodienas avīzes 7. lpp. Te izcelšu tikai savus galvenos iespaidus.
Situācija pasaulē joprojām saglabājas visai labila. No vienas puses to veicina nemierīgais iedzīvotāju noskaņojums, ko varēja novērot arī grautiņos Hamburgā G20 samita laikā. Nenoliedzami arī cilvēku nemierīgajam noskaņojumam ir savi iemesli, ilgstoši ielaistu un nerisinātu problēmu veidolā.
Taču no otras puses stabilitāti neveicina arī globāli sasāpējušie jautājumi un aktualitātes kā starptautiskās tirdzniecības līgumi un konflikti, karadarbība Sīrijā un Ukrainā, terorisms, bēgļu straumes, klimata izmaiņas un pāreja uz alternatīvu energoresursu izmantošanu. Pēdējā no minētajiem jautājumiem Vācijai ir skaidri nodefinēts virziens - prom no klimatu apgrūtinošām un piesārņojošām tehnoloģijām. 18 no G20 valstīm arī atbalstīja šo nostāju. Savukārt ASV prezidents Donalds Tramps palika pie sava jau iepriekš paustā viedokļa par izstāšanos no Parīzes klimata vienošanās, bet Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans bilda, ka vispirms gribētu redzēt šīs pārejas finansējumu. Kā indikāciju ES un Turcijas turpmākām attiecībām var interpretēt arī faktu, ka R.T. Erdogans 7. jūlija vakarā neapmeklēja samita viesiem paredzēto koncertu Elbas filharmonijā, kur tika atskaņota Ludviga van Bēthovena 9. simfonija, kuras sastāvdaļa - Oda priekam - pazīstama arī kā Eiropas Savienības himna.
Protams, ka samitam sekojušie publiskie paziņojumi un atsevišķu līderu preses konferences ir tikai aisberga redzamā daļa. Lielākā šādu starptautisku sanāksmju nozīme ir tieši dažādu valstu pārstāvju divpusējām sarunām. Kā jau vienmēr galvenais paliek jautājums, un kāds no tā visa ir rezultāts? Protams, varbūtējās izmaiņas vēl ir jānogaida, taču jāpatur prātā, ka no šādām G20 tikšanās reizēm arī nevajadzētu sagaidīt starptautiski saistošu 5 vai 10 punktu programmu, vai acumirklīgu risinājumu visām pasaules problēmām. Jāatceras, ka G20 formāts savulaik atvasinājās no G7 formāta, kas sākotnēji pat tika saukts par sarunām pie kamīna. Tā arī ir šādu tikšanos būtība, lai pasaules varenie varētu izrunāties viens ar otru, nevis tikai viens par otru. Lai arī pasaules politikā šobrīd netrūkst ko kritizēt, no G20 tikšanās izriet arī daži pieturpunkti, kas, iespējams, drīzumā noteiks dienaskārtību. Tieši tas ir iemesls, kāpēc arī tādai mazai valstij kā Latvijai tomēr vajadzētu interesēties par lielvalstu plāniem un sarunām un, ja iespējams, censties būt arī klāt kaut vai ES delegācijas sastāvā. Klātbūtnes efekts nav atsverams, tāpēc gribētos cerēt, ka citugad varbūt arī Latvijas valdības vadītājs dos priekšroku šādam pasākumam nevis Vācijas mazpilsētu apmeklējumam, kā tas bija Hamburgas G20 samita laikā.
