Laikā, kad sākušās runas jau par to, kas būtu iekļaujams nākamajā Nacionālajā attīstības plānā (NAP), kas darboties sāks pēc 2020. gada (cita lieta, ka arī pašreizējā NAP mērķi visi ne tuvu nav sasniegti), DB nolēma iedziļināties, kuras tad īsti ir tās Latvijas tautsaimniecības nozares, kas šobrīd uztur valsti.
Skaidrs, ka pētīt šo jautājumu var, izejot no dažādiem parametriem, un vienu ideālo metodiku, kas patiks visiem, te laikam neatrast, taču šajā reizē kopā ar Lursoft nolēmām fokusēties uz salīdzinoši vienkāršu aspektu: konkrētu nozaru samaksātie nodokļi valsts budžetā (pēc VID datiem un gada pārskatiem) un to dinamika pēdējo divu gadu laikā. Līdz šim ir bijušas divas publikācijas – vienā no tām apskatījām samaksāto kopējo nodokļu apjomu uz vienu konkrētajā nozarē strādājošo, otrā – cik visa nozare kopā ir samaksājusi nodokļus budžetā, neskaitot nekustamā īpašuma nodokli.
Rezultāti bija provocējuši un rezonansi raisoši, taču matemātika ir nežēlīga. Maz te atlika vietas sapņiem par ekonomikas izrāvienu, taču aizdomāties gan bija par ko. Nomaksāto nodokļu skaitļi parāda, ka Latvijas tautsaimniecībā vislielāko nodokļu masu ienes tirdzniecība, bet visvairāk nodokļu valsts maks iegūst tieši no viena degvielas uzpildes stacijas darbinieka. Protams, te var teikt, ka gan degvielas tirgotāji, gan veikali kopumā jau tikai līdzīgi putekļsūcējam savāc naudu no sabiedrības, izpildot starpnieka – nodokļu iekasētāja lomu. Īstā pievienotā vērtība rodas kur citur, piemēram, uzņēmumos, kas strādā uz eksportu, jo īpaši, ja viena darba vieta ražotāja – eksportētāja uzņēmumā rada vairākas darba vietas pakalpojumu nozarēs.
Taču no budžeta ieņēmumu viedokļa tas pirmajā acu uzmetienā ne vienmēr tā izskatās. Realitātē eksportētājiem nereti rodas PVN pārmaksa un līdz ar to viņu atgūtais pārmaksāto nodokļu apjoms mēdz pat pārsniegt to, ko konkrētais uzņēmums vai nozare tiešā veidā nodokļos budžetā samaksā. Iespējams, tieši tāpēc politiķi gan vārdos eksporta nozīmi slavina, bet realitātē savu pretimnākšanu izrāda kārtējam lielveikalam vai akcīzes nodokļa ģeneratoram. Tas prasa zināmu ilgtermiņa domāšanu, lai saprastu, ka eksportējošais uzņēmums jau realitātē atved naudu uz šejieni, kas ļauj pastāvēt tiem pašiem DUS, veikaliem un daudzām citām pakalpojumu nozarēm, taču šāda veida domāšanas mūsu politiķiem nereti pietrūkst. Tāpēc arī rodas augstu amatpersonu izteikumi par to, vai tad Latvijai tiešām vajag tiekties kļūt par dalīto pakalpojumu sniegšanas zemi dažādiem starptautiskiem uzņēmumiem. Tāpēc Latvija ir viena no retajām ES valstīm, kur ne tikai nav, bet kas arī te acīmredzot negrib nevienu starptautiskās institūcijas pārstāvniecību, jo tās tiešos nodokļus vispār mēdz nemaksāt. Tiesa, domāt šādā virzienā un nenovērtēt labi apmaksātu, starptautisku darbavietu netiešo pienesumu valsts labklājībai ir kā aiz kokiem neredzēt mežu. Tajā pašā laikā nedrīkstētu nenovērtēt arī IT un datorprogrammēšanu, kas pēdējos gados valsts makam pienes arvien vairāk.