Saistībā ar Nacionālā attīstības plāna 2014.-2020. gadam (NAP) vidusposma izvērtējumu jau esmu vispārīgi norādījis, ka tam ir jāpavelk apakšā svītra un jāizstrādā jauna, laikmetam piemērota programma (DB 21.07.).Tāda būtu pārresoru līmenī reāli integrēta nacionālā inovācijas sistēma, un tai noteikti ir jābūt sazobē ar citām šādām sistēmām Eiropā un citur pasaulē mūsu uzticamākajās partnervalstīs. Šīs starptautiskās sazobes dēļ laikmetīgā Latvijas ekonomikas attīstībā nekādi neiztikt bez mūsu diasporas.
Diasporas uzņēmēji un privātā un publiskā sektora pārvaldes profesionāļi, kas savās mītnes zemēs piedalās turienes dažādajās inovācijas sistēmās, ir dabiski dubultie aģenti šā vārda neitrālā nozīmē. Ar Latviju saistītie ārzemju profesionāļi, no vienas puses, vai nu pazīst Latvijas situāciju, vai vismaz ir atvērti uzklausīt un saprast mūsu nepieciešamības pēc progresīvām tehnoloģijām, risinājumiem un praksēm, un tā ir viena no mūsdienu lielākajām vērtībām – uzmanība un empātija. No otras puses, viņiem ir cita lielā vērtība – informācija un kontakti. Šis kapitāls Latvijai ir pieejams, un, pārfrazējot Blaumani, jautājums ir, kā šo mūsu tautu un mums simpatizējošos astotdaļas un sešpadsmitdaļas latviešus konvertēt zeltā.
Tas it kā neizklausās pēc sevišķa jaunuma. Ārzemju latvieši pirms pārdesmit gadiem bija izšķirīgi spēlētāji, lai Latvija kļūtu tik progresīva, cik nu tā ir. Atsevišķās jomās, piemēram, elektroniskajos norēķinos, mēs pārlēcām veseliem evolūcijas posmiem, pa kuriem daža Rietumu lielvalsts kuļas aizvien. Tomēr pašreizējais diasporas lomas jauninājums Latvijas ekonomikā ir ievērojams, un tā ir nepieciešamība pēc viņu kompetences pastāvīgas un institucionalizētas iesaistes. Pētnieki tam ir formulējuši terminu – inovācijas diplomātija, un tās dabiski aģenti ir tieši nacionālās diasporas profesionāļi.
To loma ir gan kompetenču un risinājumu apzināšana akūtām problēmām, ar kurām nacionālā valsts acīmredzami netiek galā, gan ikdienas saiknes uzturēšana starp jau apzinātu nepieciešamo kompetenču avotiem un mūsu gadījumā – Latvijas resoriem vai starpresoru iestādēm, industriju klasteriem un to atsevišķiem dalībniekiem, piemēram, kompānijām vai augstskolām utt. Diasporas profesionāļi, kas paši ikdienā reāli darbojas attiecīgajā vidē, ir vislabākie šādu uzdevumu aģenti.
Risināmā problēma šeit ir divkārša. Diasporas pašas pusē tā ir identitātes problēma jeb dilemma starp saviesīgumu un pragmatiskumu. Viens neizslēdz otru, tomēr Latvijai nopietni ir nepieciešama uz mūsu problemātiskajām vai vienkārši svarīgajām jomām fokusēta un mērķtiecīga diasporas darbība. Tas prasa nopietnu attieksmi pret mūsu pasaulē izsijāto zeltu. Tas nav pensionāru klubiņš, bet piektā daļa no nācijas, turklāt ar augstu uzņēmīguma īpatsvaru. Lai šeit ieskicētais notiktu, pamatīgākais apgrūtinājums ir tepat Latvijā – gatavība institucionālai atvērtībai un eventuālam elastīgumam, kas nav tipiski publiskajām institūcijām vispār.