Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens tikai pēc sižeta televīzijā uzdeva ierosināt lietu par krāpšanos ar atļaujām elektroenerģijas ražošanai obligātajā iepirkumā. Pēc tam, kad TV3 raidījums Nekā personīga pauda bažas par to, ka krāpšanā iesaistīti vairāki zaļās enerģijas uzņēmumi, atbildīgajiem pēkšņi it kā nokrita rozā brilles attiecībā par šī lauciņa darboņiem.
Viens no personāžiem zaļās strāvas stāstā ir AS Sadales tīkls valdes loceklis Rolands Lūsveris. Pēc uzjundītā skandāla ar obligātā iepirkuma komponentes (OIK) atļaujām viņš atkāpies no amata. R. Lūsverim, kurš atbildēja par pieslēgumu procesa darba organizēšanu, uzdots līdz 30.oktobrim sniegt «visaptverošu pārskatu par savu darbību šajā jautājumā». Nav zināms, cik detalizēts būs un vai vispār būs paskaidrojuma raksts un ko no tā varēs vai nevarēs secināt, tomēr savdabīgi, ka R. Lūsveris, lai gan no 26. oktobra vairs nav kompānijas valdes loceklis, tomēr vismaz oficiāli turpina darbu Sadales tīklu attīstības direktora amatā. Db.lv uzņēmumā Sadales tīkls noskaidroja, ka R. Lūsveris, kurš, pēc amatpersonas deklarācijā norādītā, pērn Sadales tīklā nopelnījis 105 tūkstošus eiro, ir «prombūtnē», darba devējam smalkākus komentārus nesniedzot. Savukārt par nozari atbildīgā Ekonomikas ministrija šo jucekli nekomentē vispār, saucot to par uzņēmuma iekšējo lietu. Tiesa, šie jautājumi kopumā nebūtu jācilā ne ministrijai, ne medijiem, un arī OIK atļauju spēlītes varētu vieglu roku turpināties, ja mediji nebūtu izgaismojuši OIK atļauju saņēmēju «iekšējās lietas».
Izrādās, subsidējamās zaļās enerģijas ražošanas kā daudzmiljonu eiro paģērošas nozares pārraudzībā neviens īsti ne par ko neatbild. Ja nu vienīgi patērētāji ar saviem maciņiem, apmaksājot šādas spēlītes. Ja pie rokas nepieķer brīdī, kad pārbaudes laikā strāvu nodrošina aizlienēts ģenerators, neviens gailis pakaļ nedziedās, toties vajadzīgais Sadales tīkla zīmogs būs kabatā, jo akti par koģenerācijas staciju nodošanu ekspluatācijā dalīti ilgi, pirms potenciālajā būvlaukumā nopļauta zāle.
Tas viss atstāj iespaidu, ka valsts pārvalde dienas vada izolēti no ārpasaules un nevīžojot izkāpt no savām čībām, lai iebāztu degunu būvlaukumos, bet valsts uzņēmumu amatpersonas pienākumus pilda kā spēlēdamies – ja atkāpjas, tad tikai formāli, burta pēc, vienlaikus saglabājot sev izdevīgus krēslus. Un kur tad paliek solidāra valdes atbildība? Tomēr – neba pār vienu kārti metams konkrētais OIK skandāls, ņemot vērā šaubu ēnu pār šo sistēmu daudzu gadu garumā. Vienkārši beidzot šaubu ēna ieguvusi konkrētākas aprises, uzrādot daļu sistēmas nepilnību. Tomēr cena par šādu pieeju darbam ir augsta, un elektroenerģijas lietotāji – uzņēmumi un mājsaimniecības – finansē OIK izmaksas no saviem maciņiem.
Notikušais ir augstākā pilotāža ierēdnieciskajai atbildības bezatbildībai. Un interesanti, kāds ir šī notikuma konteksts saistībā ar gaidāmajām OIK reformām.