Nesamērīgais valsts atbalsts elektroenerģijas ražotājiem obligātā iepirkuma ietvaros ir ilgtermiņa problēma, kas būs jārisina arī jaunajai valdībai, piektdien, 27.jūlijā raksta laikraksts Dienas Bizness.
Nākotnē lielāka uzmanība jāpievērš atbalsta saņēmēju kontrolei, kā arī jāmeklē kompromiss, lai pārtrauktu šo bezjēdzīgo valsts atbalsta politiku, intervijā DB norāda uzņēmuma Latvijas Gāze valdes priekšsēdētājs un bijušais premjerministrs Aigars Kalvītis. Viņš nenoliedz, ka obligātā iepirkuma komponentes (OIK) pirmsākumi meklējami viņa valdības laikā, taču piebilst, ka līdz 2007.gadam OIK slogs bija neliels un samērīgs.
Kā vērtējat šobrīd izveidojušos situāciju, kad OIK slogs elektroenerģijas patērētājiem kļuvis nepanesams?
Jāsaka, ka jebkurš nesamērīgs atbalsts ir slogs patērētājiem. Atbalsts obligātā iepirkuma (OI) ietvaros nesamērīgs kļuva 2009.gadā, kad Valda Dombrovska valdība pieņēma lēmumu par grozījumiem Ministru kabineta (MK) noteikumos Nr.221, kas pavēra vārtus neierobežotai OIK sloga uzkraušanai patērētājiem. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK) jau toreiz valdību brīdināja, ka, piemērojot MK noteikumos ietverto formulu arī stacijām, kuru jauda pārsniedz četrus megavatus, elektroenerģijas OI izmaksas un lietotāju maksājumi par elektroenerģiju palielināsies. Neraugoties uz SPRK iebildumiem, grozījumi tika apstiprināti. Jāpiebilst, ka svarīgi ir atskatīties arī uz OIK vēsturi. Laikā, kad es biju valdības vadītājs, Eiropas Savienība (ES) izvirzīja mērķi līdz 2020.gadam palielināt atjaunojamo energoresursu (AER) īpatsvaru enerģijas gala patēriņā. OIK lielākā problēma ir tā, ka viss tika salikts vienā katlā, jo atbalsts zaļajai enerģijai un subsīdijas koģenerācijai ir divas dažādas lietas. Ja mēs vērtējam procentuāli, tad atbalsts AER veido tikai nelielu daļu no kopējā OIK sloga. Šobrīd nozares, kas saņem atbalstu obligātā iepirkuma ietvaros, tiek uzskatītas par sliktām, bet patiesībā viss slēpjas samērīgumā.
Kad meklējami OIK pirmsākumi?
OIK pirmsākumi meklējami laikā, kad biju valdības vadītājs, - 2005.gadā. Tolaik Saeima pieņēma jaunu Elektroenerģijas tirgus likumu, kurā tika paredzēts, ka koģenerācijā ražotā elektroenerģija OI ietvaros var tikt pārdota publiskajam tirgotājam. Šis bija pirmais likums, kurā parādījās tāda definīcija kā OI. Uz likuma pamata 2006.gada 6.novembrī izdoti arī MK noteikumi Nr.921, kas noteica, kādā veidā OI realizējams. Vēlāk šos noteikumus aizstāja MK noteikumi Nr.221, kas joprojām ir spēkā esoši.
Arī vairāki bijušie un esošie deputāti publiskajā telpā izteikušies, ka OIK pirmsākumi meklējami Kalvīša un Godmaņa valdību laikā. Saprotu, ka jūs tam piekrītat?
Es nekautrējos atzīt, ka OIK pirmsākumi ir meklējami laikā, kad biju valdības vadītājs. Šāds atbalsts bija nepieciešams, lai atvērtu elektroenerģijas tirgu un nostiprinātu drošību. Es neko nepārmetu ne tā laika ekonomikas ministram Krišjānim Kariņam, ne citiem ministriem, jo mēs izdarījām visu, kas bija nepieciešams. Pēc tam šī ideja gan tika transformēta, un par to atbildība jāuzņemas premjerministram Valdim Dombrovskim, kurš pieļāva grozījumus MK noteikumos, kā arī diviem aktīvākajiem atļauju tirgotājiem - Artim Kamparam un Danielam Pavļutam. AER bija nepieciešams valsts atbalsts, tas ir skaidrs. Diemžēl nākamie politiķi šo atbalsta shēmu izkropļoja un pārvērta par politbiznesu. Līdz 2007.gadam OIK slogs bija neliels un atbalsts samērīgs, jo viens no OIK mērķiem bija realizēt ES politiku un palielināt AER īpatsvaru enerģijas gala patēriņā. Jāatgādina, ka pēc Ignalinas atomelektrostacijas (AES) slēgšanas veidojās plaša diskusija par Latvijas energoatkarību no Krievijas, tāpēc bija nepieciešams modernizēt termoelektrostacijas (TEC), paaugstinot Latvenergo konkurētspēju. Lai to realizētu, bija nepieciešami milzīgi ieguldījumi, tāpēc tika lemts par labu TEC-1 un TEC-2 rekonstrukcijai. Šobrīd mēs redzam, ka tas bija stratēģiski ļoti pareizs lēmums, jo tādā veidā tika nodrošināta Latvijas energoneatkarība no Krievijas. Tas, kas notika vēlāk, jau ir cits stāsts, jo pēc grozījumiem MK noteikumos tika izsniegts simtiem licenču, un par to ir jāatbild partijas Vienotība vadībai. Es nevaru ciest politiķus, kas atklāti melo un mēģina nomelnot citus. Pašreizējam ekonomikas ministram Arvilam Ašeradenam primāri būtu jārisina problēmas partijas iekšienē.
Tad, jūsuprāt, vislielākā atbildība par OIK skandālu būtu jāuzņemas Dombrovskim, Kamparam un Pavļutam?
Valsts atbalsts tika pārvērsts par politbiznesu. Cilvēkiem, kuri šos lēmumus pieņēma, šobrīd vajadzētu nākt sabiedrības priekšā un atzīt savas kļūdas.
Nesen intervijā DB Daniels Pavļuts norādīja, ka viņš OIK sistēmas radīšanā savu vainu neredz, jo galvenos lēmumus pieņēma iepriekšējie ministri un valsts sekretāri.
Viena lieta ir veidot politiku, bet otra lieta ir, izmantojot politiku, veidot biznesu, ko izdarīja iepriekš minētie cilvēki. Licences ar savu parakstu izsniedz valsts sekretārs. Kāpēc atļaujas bija jādala pa labi, pa kreisi? Kāds bija mērķis? Vai tiešām viņi nezināja, ka Latvijai nemaz nav nepieciešams tik liels apjoms enerģijas?
Kāda šajā situācijā ir jūsu atbildība?
Kā jau minēju, viens no OIK mērķiem bija realizēt ES politiku un palielināt AER īpatsvaru enerģijas gala patēriņā, un to nevar izdarīt bez valsts atbalsta. Eiropas Komisija ir apstiprinājusi, ka šāda veida atbalsts ir atļauts, taču te atkal vietā ir jautājums par samērīgumu. Otrkārt, tolaik mēs bijām situācijā, kad Baltija balstījās uz Ignalinas AES. Staciju slēdzot, Baltija kļuva pilnībā atkarīga no ārējiem resursiem, līdz ar to atbalstīt TEC rekonstrukciju bija loģisks solis, jo šajā situācijā bija tikai divi varianti - samierināties ar elektroenerģijas pirkšanu no Krievijas vai mēģināt to ražot pašiem. Mana valdība izšķīrās par labu otrajam variantam, un es šajā lēmumā neredzu nevienu fundamentālu kļūdu.
Lai diskutētu par OIK sistēmas maksājuma atcelšanu, Ekonomikas ministrija izveidojusi arī darba grupu. Kā vērtējat šādas darba grupas nepieciešamību?
Tas ir politisks žests pirmsvēlēšanu laikā. Realitātē jāsaprot, ka valsts ir uzņēmusies saistības. Kā zināms, ģenerālprokurors Satversmes tiesai bija iesniedzies pieteikumu par OIK regulējuma neatbilstību Satversmei, taču Satversmes tiesa ierosināt lietu atteicās. Tas arī ir signāls. Es uzskatu, ka risinājums ir tikai viens - neņemt naudu no Latvenergo dividendēm. Šobrīd veidojas situācija, kad Latvenergo caur OIK nopelna naudu, bet pēc tam šī nauda kā Latvenergo dividendes tiek iemaksāta valsts budžetā. Tas ir slēptais elektroenerģijas nodoklis tautai.
Vai tādā gadījumā valsts budžetā nepietrūktu līdzekļu citiem mērķiem?
Tad tautai tā arī jāpasaka - maksājiet par elektrību nodokli! Skaidrs, ka valdības mērķis ir salāpīt savu budžetu. Šis ir apslēptais nodoklis - sabiedrība samaksā OIK, Latvenergo gūst peļņu, un valdība šo naudu izmanto budžeta lāpīšanai.
Strauji tuvojas 1.augusts. Šajā datumā paredzēta darba grupas pēdējā sēde. Vai redzat, ka darba grupa varētu nākt klajā ar reāliem priekšlikumiem situācijas risināšanai?
Es šai situācijai neredzu labu risinājumu, jo viss atkal ir salikts vienā katlā. Viena lieta ir atbalsts AER, cita lieta - pārmērīgs atbalsts koģenerācijai. Es nezinu, kā to var risināt. Vienīgais reālais risinājums ir atteikties no OIK komponentes Latvenergo un no šī uzņēmuma neņemt naudu budžeta lāpīšanai. Tas ir vienīgais, ko valdība var izdarīt. Viss pārējais novedīs pie tiesvedībām un milzīgām problēmām.
Vai OIK jautājums būs arī jaunās valdības problēma?
Nesamērīgais valsts atbalsts elektroenerģijas ražotājiem OI ietvaros ir ilgtermiņa problēma, kas būs jārisina arī jaunajai valdībai. Nākotnē lielāka uzmanība būtu jāpievērš atbalsta saņēmēju kontrolei, kā arī jāmeklē kompromiss, lai pārtrauktu šo bezjēdzīgo valsts atbalsta politiku. Tas būs jautājums, pie kura jaunajai valdībai būs jāstrādā, jo šī augstā komponente ietekmē Latvijas uzņēmēju konkurētspēju. Valdība vairs nevarēs sēdēt bezdarbībā kā visus šos pēdējos desmit gadus.