Līdzšinējā dzīve uz parāda un alkatība, ko radījušas spekulācijas ar dažādiem finanšu instrumentu atvasinājumiem, beidzot finanšu pasauli ir novedusi līdz apskaidrībai, ka nekas nav labāks par skaidru naudu, lai arī daudzi to paspējuši novērtēt kā līdzvērtīgu makulatūrai.
Minētā apskaidrība nozīmē to, ka tie, kas ar lielām cerībām veidoja pensiju uzkrājumus, galu galā var palikt ar garu degunu, jo, lai arī cik centīgi cenšas strādāt finanšu līdzekļu pārvaldnieki, viņu rokas ir saistītas vispārējos panikas valgos, kuri etalona prasījuma vērtspapīru ienesīgumu aizvien vairāk tuvina nullei. Tas nozīmē, ka arī līdz šim drošās ieguldījumu iespējas ar samērā labu ienesīgumu sāk apsīkt. Tāpat līdz ar pašreizējām tendencēm var nākties pārskatīt līdz šim par samērā reālām uzskatītās prognozes attiecībā uz akciju tirgu nākotnes ienesīgumu.Tas, ka pagājušajā desmitgadē tas kopumā bija līdzvērtīgs nullei, galu galā var izrādīties nevis nejaušība, bet gan aizmetnis jaunām prognozēm, ka akcijas vairs nav pats ienesīgākais ieguldījumu veids ilgtermiņā.
Līdz šā gadsimta sākumam finanšu aktīvu savstarpējā mijiedarbība ekonomikas ciklu augšupejas un krituma laikā bija samērā skaidra. Lielos vilcienos tā nozīmēja, ka laikā, kad akciju tirgiem klājas grūti, zelta vērtība ievērojami palielinās. Šāda pati saikne bija arī starp dzelteno metālu un ASV dolāru. Līdzīgu korelāciju varēja vilkt uz kopējā fona par drošo uzskatīto Šveices franku. Tā tas bija līdz gadsimta mijai, kad nebijām piedzīvojuši to, ko varam saukt par «vājā dolāra laikmetu», kas drīzumā varēs atzīmēt savu desmitgadi un licis pamazām izzust iepriekšējām finanšu tirgū valdošajām sakarībām. To, ka laiki mainās, varēja noprast jau tā dēvētajos treknajos gados, kad vienlaikus cēlās gan zelta, gan akciju cenas. Savukārt pagājušajā nedēļā piedzīvojām līdz šim neraksturīgu parādību - vairākas dienas no vietas samazinājās cenas gan dārgmetālu, gan akciju tirgos.