Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Veselības ministre Ilze Viņķele (AP) jaunajā veselības apdrošināšanas sistēmā piedāvās neapdrošinātajiem noteikt mazu, bet obligātu iemaksu, kas faktiski nozīmēs vienota veselības aprūpes pakalpojumu groza ieviešanu Latvijā, sacīja politiķe.

Lai gan patlaban pieņemts lēmums nepieciešamās izmaiņas valsts veselības apdrošināšanas sistēmā veikt kopā ar nodokļu reformas pārskatīšanu 2021.gadā, konceptuāls piedāvājums jau ir gatavs. Kā norādīja Viņķele, tas paredzēs, ka visi, kuri gūst ienākumus no darba, maksās sociālās apdrošināšanas iemaksas veselībai 1% apmērā no sociālās apdrošināšanas iemaksām, ko veic no minimālās algas. Pieaugot minimālajai algai, attiecīgi pieaugs arī maksājums, piebilda ministre.

Viņa norādīja, ka valsts apdrošināto personu sarakstu, kurā ietilpst, piemēram, pensionāri un cilvēki ar pirmās un otrās grupas invaliditāti, plānots papildināt ar cilvēkiem ar trešās grupas invaliditāti, kā arī ar cilvēkiem, kuri kopj cilvēkus ar pirmās un otrās grupas invaliditāti.

Kuri kandidāti būs spējīgi izsmelt, šī gadu tūkstoša lielākās krīzes radītās sekas?

Kopš Saeimas vēlēšanām ir pagājušas teju divas nedēļas, bet valdības veidotāji nav tikuši tālāk par ķebli. Par ķebli un to, uz cik kājām tam labāk būt - trim vai četrām. DB ierosina vairāk runāt par darāmo. Jo mums ir sapnis kā teiktu Martins Luters Kings. Sapnis, lai ministru neizvēlētos kādu pirts sarunu laikā, un, cerams, ka augstāk par viņa vai viņas “politisko cenu”, tiktu vērtētas kompetences. Lai būtu analizēti (vai vismaz izlasīti) nacionālās attīstības plāni un tiktu saprasts, ka viss iepriekš uzrakstītais kara ekonomikā īsti neder. Ja Eiropas Komisāru (EK) kandidātus jau tradicionāli “cepina” ar sarežģītiem jautājumiem par nozari, kas tiks pārraudzīta, tad Latvijā pagaidām šāda prakse nav. Ministram jābūt nevis ērtam, bet vērtam. Vērtam ar pieredzi nozarē, zināšanām, izpratni un prasmi vadīt lielu kolektīvu, ne tikai belašu ēstuvi.

Antarktikas sniegā pirmoreiz ir konstatēta mikroplastmasa, liecina trešdien publicēts pētījums.

Mikroplastmasa ir vissmalkākais no plastmasu veidiem. Saskaņā ar ASV Vides aizsardzības aģentūras (EPA) apstiprināto iedalījumu mikroplastmasas daļiņu garums ir mazāks par 5 milimetriem.

Jaunzēlandes Kenterberijas Universitātes studente Aleksa Eivsa 2019.gadā savāca sniega paraugus no 19 vietām Rosa šelfa ledājā un bija šokēta, atrodot mikroplastmasu visos paraugos.

"Ir neiedomājami skumji, bet mikroplastmasas atrašana svaigā Antarktikas sniegā parāda plastmasas piesārņojuma apmēru pat visnomaļākajos pasaules reģionos," sacīja Eivsa.

Viņas pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā "The Cryosphere", tika atrastas vidēji 29 mikroplastmasas daļiņas uz litru izkausēta sniega.

Vērotājiem no malas noteikti šķiet pozitīvi Veselības ministrijas (VM) un ministra Hosama Abu Meri centieni meklēt veidus, kā Latvijas iedzīvotājiem nodrošināt augstāku zāļu pieejamību. Jo, patiesi, ņemot vērā sabiedrības zemo labklājības līmeni, ir daļa cilvēku, kuri nevar iegādāties visas ārsta izrakstītās zāles, jo viņu ienākumi to vienkārši neļauj.

Vēl tikko publicēti dati, ka mūsu valstī pērn vairāk nekā piektdaļa iedzīvotāju bijuši pakļauti nabadzības riskam un šim rādītājam nav tendence samazināties. Visaugstākais nabadzības risks (40,1%) ir tieši cilvēkiem vecumā virs 65 gadiem. Tā ir arī vecuma grupa, kad saasinās dažādas veselības problēmas, kam nepieciešama ikdienas medikamentoza ārstēšana. Situācija, ka iedzīvotāji nevar atļauties sev nepieciešamās zāles, nav pieļaujama, un ir kopīgi jāmeklē risinājumi. Tajā pašā laikā, redzot VM un tās politiskās vadības aktivitātes, nākas secināt, ka situācija izveidojusies kā tajā vecajā teicienā “gribējām kā labāk, sanāca – kā vienmēr”. Sasteigti, haotiski un neizanalizēti risinājumi, apšaubāmas savstarpējās komunikācijas metodes no politiķu puses, slēpjoties aiz cēla mērķa par zāļu cenu samazināšanu. Nozare ir gatava iesaistīties un strādāt kopā, lai risinājumi būtu efektīvi un dotu efektu arī ilgtermiņā, bet ministrijai un ministram ir jāspēj veidot konstruktīvs un profesionāls dialogs arī situācijās, kad tiek norādīts uz objektīviem riskiem un procesa nepilnībām.

Philip Morris International rūpnīcā Klaipēdā vēl aizvien ražo cigaretes, jo cilvēki tās smēķē, bet tas mainīsies un mainīsies līdz ar valstu uztveres maiņu par alternatīviem bezdūmu produktiem vispār. Brīdī, kad tabakas karsēšana tiks atzīta par atšķirīgu no smēķēšanas, kaitinošo dūmu uz ielām kļūs krietni mazāk, līdz tie izsīks pavisam.

Tā rūpnīcas 30 gadu jubilejas laikā intervijā Dienas Biznesam atzina kompānijas prezidents Eiropā Massimo Andolina.

Kas patlaban notiek ar tabakas biznesu globālā mērogā? Mainās regulējumi dažādās valstīs, ekonomiskā un sociālā vide, cilvēku attieksme? Kādi ir galvenie kompānijas izaicinājumi?

Pirmā un nedaudz skumjā ziņa ir tā, ka, lai arī daudzi smēķētāji visā pasaulē atzīst, ka parasto cigarešu smēķēšana kaitē viņu veselībai, tomēr dažādu iemeslu dēļ viņi turpina smēķēt. Tomēr ir arī divas labas ziņas. Pirmkārt, pasaulē varam novērot smēķēšanas izplatības mazināšanos. Otrkārt, daļa pieaugušo smēķētāju pēdējo gadu laikā ir mainījuši savus ieradumus, pārejot uz produktiem, kas ir labāki gan viņiem, gan sabiedrībai. Jāteic, ka, globāli raugoties, tabakas industrija pēdējo gadu laikā ir piedzīvojusi episkas pārmaiņas, ja salīdzina ar citām industrijām. 2016. gadā kompānija pēc ilgstošiem pētījumiem paziņoja, ka plāno cigaretes pilnībā aizstāt ar zinātniski pamatotiem bezdūmu produktiem.

Apdrošināšanas nozarē šā gada pirmajos trīs mēnešos vērojams veselīgs tirgus izaugsmes temps: parakstīto prēmiju apjoms, salīdzinot ar 2018. gada 1. ceturksni, ir pieaudzis par 7,4%, liecina Latvijas Apdrošinātāju asociācijas (LAA) apkopotā informācija.

Vienlaikus klientiem izmaksātās atlīdzības ir pieaugušas divreiz straujāk nekā parakstīto prēmiju apjoms – par 15,8%. Kopumā 2019. gada pirmajā ceturksnī parakstītas apdrošināšanas prēmijas par 143,9 miljoniem eiro, bet atlīdzībās izmaksāti 86,2 miljoni eiro.

Lielākais apdrošināšanas tirgus veids ar 36,3 miljoniem eiro parakstīto prēmiju ir veselības apdrošināšana (pieaugums par 8,3% pret 2018. gada 1. ceturksni). Atlīdzībās veselības apdrošināšanā izmaksāti 17,8 miljoni eiro, kas ir 17% pieaugums. Kā skaidro LAA prezidents Jānis Abāšins, veselības apdrošināšana Latvijā aug noturīgi, bet fakts, ka straujāk aug veselības apdrošināšanas izmaksātās atlīdzības, nozīmē, ka cilvēki daudz izmanto maksas pakalpojumus medicīnas iestādēs. «Acīmredzot, ar valsts veselības aprūpes piedāvājumu nepietiek. To plašā pētījumā konstatēja arī Pasaules Veselības organizācija – ka Latvijā personīgo maksājumu daļa veselības aprūpes izdevumos ir starp augstākajām Eiropas Savienībā,» atgādina J. Abāšins.

Ieguldot vienu eiro aizsardzības un drošības industrijā, atpakaļ saņemam trīs, un saprotams, ka pieprasījums tuvākajā nākotnē tikai augs. Latvijai ir jāspēj kāpināt aizsardzības un drošības iepirkumu kapacitāte, vienlaikus domājot par preču un pakalpojumu saņemšanas nepārtrauktību.

To intervijā Dienas Biznesam pauž Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Egle.

Fragments no intervijas

Nu jau aizvadīti divi aktīvās karadarbības gadi Ukrainā, lai arī Krievijas agresijas ievads ir desmitgades garumā. Kādi ir secinājumi par Latvijas kritisko infrastruktūru kopumā? Kas šobrīd ir fokusā, par ko būtu jārunā, ja raugāmies no pašmāju uzņēmēju iespējām, nevis no iespējas tērēt budžeta naudu iepirkumiem ārvalstīs?

Sākšu ar to, ka aizsardzības un drošības industrijā strādājošajiem uzņēmumiem šie jau ir 10 kara gadi. Daudzi no jautājumiem, kas ir nonākuši dienaskārtībā pēdējā laikā, ja domājam par biznesa darbības nepārtrauktības nodrošināšanu, piegādes ķēžu pārtraukumiem, šajā industrijā ir atrisināti jau ilgāku laika periodu, gan uz piegādātājiem, gan noieta tirgiem skatoties. Galvenie piegādātāji ir NATO dalībvalstis, un noieta tirgi tāpat ir NATO dalībvalstīs. Manuprāt, mūsu organizācija ir vienīgā no nozaru organizācijām, kas finanšu nozares sakārtošanas laikā sagatavoja savas finanšu atbilstības vadlīnijas. Proti, industrijas dalībnieki nopietni pārskatīja savas finanšu plūsmas vēl pirms aktīvās karadarbības sākuma Ukrainā. Nozares spēlētāju gatavība situācijas saasinājumam ir bijusi gana augsta. Es gribētu teikt, ka uzņēmumi, kas nodrošina Latvijā kritisko infrastruktūru, ir pietiekami veiktspējīgi visneparedzamākajos apstākļos. Piemēram, kiberdrošības jomā organizēti un labi finansēti uzbrukumi mūsu infrastruktūrai bijuši jau krietnu laiku pirms 2022. gada februāra, un infrastruktūras turētāji labi tiek galā ar izaicinājumiem. Tas, par ko būtu jādomā, ir gatavība tiešiem konvencionāliem uzbrukumiem un uzņēmumu darbības nepārtrauktība šādos apstākļos. Darbs pie šāda tipa gatavošanās jau notiek un nepārtraukti. Kritiskās infrastruktūras uzņēmumi gatavojas, sadarbojoties gan ar Aizsardzības ministriju, gan ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, iesaistoties mācībās gan praktiski, gan teorētiskā līmenī.

Eiropas Komisija (EK) šodien ierosinājusi izveidot digitālo zaļo sertifikātu, lai atvieglotu iedzīvotāju brīvu un drošu pārvietošanos Eiropas Savienībā (ES) Covid-19 pandēmijas laikā, aģentūru LETA informēja EK pārstāvniecības Latvijā Preses nodaļā.

Paredzēts, ka digitālais zaļais sertifikāts būs apliecinājums tam, ka persona ir vakcinējusies pret Covid-19, ir saņēmusi negatīvu testa rezultātu vai ir pārslimojusi Covid-19. Tas bez maksas būs pieejams digitālā vai drukātā formātā. Tajā būs iekļauts QR kods, kas nodrošinās sertifikāta drošību un autentiskumu.

Tāpat plānots, ka EK izveidos vārteju, lai nodrošinātu, ka visus sertifikātus var verificēt visā ES, un palīdzēs dalībvalstīm tos tehniski ieviest. Dalībvalstis joprojām ir atbildīgas par to, kurus ceļotājiem piemērojamos sabiedrības veselības ierobežojumus var atcelt, bet tām šādi atbrīvojumi tāpat būs jāpiemēro ceļotājiem, kuriem ir digitālais zaļais sertifikāts.

Vācijas dienvidu federālās zemes Bavārijas veselības iestādes pirmdien apstiprinājušas valstī pirmo Ķīnas jaunā nāvējošā koronavīrusa gadījumu.

"Vīrietis Štarnbergas apgabalā ir inficēts ar jauno koronavīrusu," paziņoja Bavārijas Veselības ministrijas preses sekretāre, piebilstot, ka pacients atrodas novērošanā izolatorā un viņa stāvoklis ir stabils.

Inficētais ir 33 gadus vecs. Viņu inficējusi ķīniete, kas bija ieradusies uz mācības pasākumu kompānijā "Webasto" Bavārijas Štarnbergas apgabalā, kur abi strādājuši kopā mazās darba grupās.

Ķīniete ir Šanhajas iedzīvotāja, un "gripai līdzīgus" simptomus viņa pamanījusi, ceturtdien lidojot atpakaļ uz dzimteni, sacīja Bavārijas Veselības un pārtikas drošības dienesta vadītājs Andreass Capfs.

Pirms ierašanās Vācijā viņu apmeklējuši vecāki no Uhaņas - pilsētas, kur koronavīrusa uzliesmojums izraisījās.

Vakcinācija ar "AstraZeneca" vakcīnu pret Covid-19 tiks atsākta 19.martā, pavēstīja veselības ministrs Daniels Pavļuts (AP).

18.martā vakcinācijas punktiem tika nodota attiecīgā informācija, savukārt piektdien tiks dota atļauja atsākt vakcinēšanu ar "AstraZeneca".

Kā vēstīts, Eiropas Zāļu aģentūra (EZA) ceturtdien "AstraZeneca" vakcīnu pret Covid-19 atzinusi par drošu.

Kā pēc EZA drošuma komitejas sēdes preses konferencē pavēstīja EZA vadītāja Emera Kuka, "komiteja ir nonākusi pie skaidra zinātniski slēdziena - šī ir droša un efektīva vakcīna. Ieguvumi no tās, aizsargājot cilvēkus no Covid-19 un ar to saistītajiem nāves un hospitalizācijas riskiem, atsver iespējamos riskus".

"Komiteja arī ir secinājusi, ka vakcīna nav saistīta ar trombembolijas gadījumu vai asins recekļu riska pieaugumu," sacīja Kuka.

Pieprasījums pēc veselīgiem produktiem ir jūtams, novērojuši pārtikas ražotāji, kas ir pievienojušies arī Sadarbības memorandam par pārtikas produktu sastāva uzlabošanu jeb reformulāciju, informē Veselības ministrija.

Pārtikas memorands tapis sadarbībā ar Latvijas Pārtikas uzņēmumu federāciju un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru 2022.gadā, uzņēmējiem aktīvi iesaistoties sabiedrības veselības uzlabošanas veicināšanā. Pārtikas memoranda mērķis ir aicināt uzņēmējus, pārskatot receptes, samazināt produktos pievienotā cukura, sāls vai piesātināto tauku daudzumu. Uzņēmējiem ir jānorāda sākotnējā produkta uzturvērtība un paredzētais samazinājums noteiktā laika posmā.

Šobrīd ir jūtami izteikts pieprasījums pēc veselīgiem produktiem, novērojis uzņēmējs Maizes ceptuves SIA "Lāči" dibinātājs Normunds Skauģis. "Mēs pastāvīgi strādājam pie produktu sastāva pilnveidošanas, lai tie atbilstu mūsdienu veselīga uztura prasībām. Sabiedrības ēšanas paradumi ir pakļauti gan sociālajai videi, gan uzņēmēju iniciatīvām, un šobrīd pieprasījums pēc veselīgiem produktiem ir īpaši izteikts. Mūsu komanda aktīvi sadarbojas ar uztura speciālistiem, kuri sniedz ieteikumus veselīgu un uzturvielām bagātu produktu ražošanā. Mūsu mērķis ir turpināt attīstīt jaunus, veselībai draudzīgus produktus un uzlabot esošo produktu sastāvu," komentē uzņēmējs.

Finanšu un ekonomikas ziņu virsrakstos joprojām dominē Covid-19.

1. Ziemeļi tomēr var piekāpties

Eiropas lielvaras tomēr mēģinājušas sazīmēt kādu kopēju finansiālu risinājumu, ko likt pretī pandēmijas izaicinājumiem. Francijas un Vācijas vadītāji rosinājuši, ka jāveido 500 miljardu eiro vērts kopējs palīdzības fonds, ko izdotu Eiropas Komisija, bet garantētu un atmaksātu – reģiona valstis (izskatās, ka atkarībā no to ekonomiku "svara"). Faktiski tas būtu reģiona kopēja parāda izmēģinājuma variants, kas ir visai krass un ļoti nozīmīgs pavērsiens, ja ņem vērā to, ka kam tādam asi opozīcijā vienmēr stāvējusi Vācija. Tas būtu arī solis reģiona fiskālās savienības virzienā, kuras neesamību daudzi Eiropas ciešākas integrācijas "ticībnieki" bieži min kā vienu no galvenajām problēmām. Tas gan, visticamāk, nozīmētu vēl lielāku varu kādām pārnacionālām institūcijām, kur nacionālu valstu lēmumu loma potenciāli mazinātos.

Lai aizvietotu dabai kaitīgo polistirolu, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Vides aizsardzības un siltumu sistēmu institūta zinātnieki attīsta dabisku termoiepakojuma materiālu, ko varētu izmantot preču pārvadāšanai.

Materiāls pasargā no temperatūras svārstībām un mehāniskiem bojājumiem, piemēram, triecieniem. Zinātnieku veikumu licencējuši divi Latvijas uzņēmumi.

"Polistirolu, kas ir ļoti izplatīts materiāls dažāda iepakojuma izgatavošanai, iegūst no fosiliem resursiem. Tā lielākā problēma – beidzot to lietot, tas nebeidz pastāvēt. To ir grūti pārstrādāt, nonācis dabā, tas ātri sadalās mikroplastmasā, radot lielu kaitējumu videi," skaidro Ilze Vamža, RTU Elektrotehnikas un vides inženierzinātņu fakultātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta (VASSI) pētniece.

Ar komandu viņa attīsta siltumizolācijas materiālu no lignocelulozes biomasas un dabiskas izcelsmes saistvielas. Zinātnieki izmanto zemas kvalitātes biomasu, kam vairs nav cita pielietojuma, piemēram, mežizstrādes atlikumus, invazīvo augu Kanādas zeltslotiņu, niedres, kas paliek pāri pēc ezeru tīrīšanas, zāli, ko nevar vairs izmantot lopbarībā.

Izdzirdot vārdu savienojumu ūdens filtrs, daudziem pirmās asociācijas ir saistītas ar nevajadzīgu luksuss preci, ko reti kurš vidusmēra cilvēks var atļauties. Izrādās, tas ir mīts! Dzeramā ūdens filtru cenas ir ļoti pieticīgas, turklāt ieguvumi ilgtermiņā ir vairāk nekā pārsteidzoši! Vai zināji, ka, iegādājoties ūdeni plastmasas pudelēs, mēs samaksājam vidēji piecas reizes vairāk, nekā, ja dzeram ūdeni no ūdens filtra kannām? Turklāt to lietošana palīdz ne tikai ieekonomēt, bet arī saudzēt vidi un vairot mūsu sadzīves tehnikas ilgtspēju.

Un tas vēl nav viss! Es Mīlu Kafiju, rūpējoties par saviem klientiem, piedāvā Best Water Technology (BWT) ražotos ūdens kannas filtrus mīkstākam ūdenim, ar augstu pH līmeni, magniju un cinku, – lai ikdienā varam baudīt ne tikai tīru un gardu, bet arī ar vērtīgām minerālvielām bagātinātu ūdeni. Kāpēc gan neizmantot šo brīnišķīgo iespēju uzņemt trešdaļu no magnija, cinka un citu vērtīgu minerālvielu devu, tikai izdzerot nepieciešamo dienas ūdens daudzumu?

Parēķināsim – cik izmaksā tavs ieradums

Dažbrīd nemaz neaizdomājamies, kādu ietekmi mūsu ikdienišķais paradums – pirkt ūdeni, kas pildīts plastmasas pudelēs – ilgtermiņā var atstāt uz dabu. Zemeslode ir kļuvusi par plastmasas planētu: katru minūti pasaulē tiek saražotas aptuveni miljons plastmasas pudeļu, kas rada tonnām atkritumu, no kuriem lielākā daļa pēc tam nokļūst dabā. Un tas nav viss! Lai šīs pudeles saražotu un transportētu, tiek radīts liels daudzums nevajadzīgas CO2 emisijas, kas turpina atstāt traģiskas sekas uz mūsu planētu. Mikroplastmasa mūsdienās atrodama gandrīz visur – gaisā, augsnē, pārtikā, ūdenī, tā nonākot arī mūsu organismā. Okeānos pēc 30 gadiem būs vairāk plastmasas, nekā zivju. Vai nav biedējoši?

No Plimutas ostas Lielbritānijā divu gadu pasaules okeāna apceļošanā dodas zinātnisko pētījumu ekspedīcija, kurā piedalās arī pārstāve no Latvijas. Ekspedīcijas mērķis ir pētīt okeāna plastmasas piesārņojumu, tā cēloņus un meklēt risinājumus.

Šajā ekspedīcijā iespēja piedalīties ir arī Latvijas pārstāvei – Nitai Jirgensonei, pievienojoties vienam no brauciena posmiem, un trīs nedēļu laikā šķērsojot Atlantijas okeāna ziemeļu daļu.

Kopumā ekspedīcijā no visas pasaules piedalīsies 300 sievietes, kuras divu gadu laikā 30 dažādos ceļojuma posmos ar jahtu nobrauks vairāk nekā 38 000 jūras jūdžu, pētot mikroplastmasu un toksīnus okeānā, jūrās, piekrastē. Papildus zinātniskajam izpētes darbam ekspedīcijas mērķis ir popularizēt sieviešu dalību STEM (zinātnes, tehnoloģiju, inženierzinātnes un matemātikas) jomas projektos, pētniecībā, burāšanā, iesaistīšanos risinājumu izstrādē un lēmumu pieņemšanā.

Covid-19 pandēmijas laikā aizsākušies pārmaiņu laiki turpinājās arī 2023. gadā, un tie nekur nepazudīs arī 2024. gadā, tomēr tas ir laiks, kurā, sekmīgi darbojoties, var sasniegt tādus rezultātus, kādus būtu grūti panākt mierīgākos laikos.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta AS Eco Baltia valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs. Viņš atzīst, ka būtībā visi jau ir pieraduši pie nemitīgo pārmaiņu laika, kad lēmumu pieņemšanai nav iespējams atvēlēt mēnešiem garu diskusiju un analīzes laiku.

Kāds bija 2023. gads?

Interesants, pārmaiņām bagāts laiks, kaut arī nemitīgu izmaiņu apstākļos būtībā visi dzīvo jau kopš 2020. gada marta, kad ieradās Covid-19 pandēmija un visus mierīgās dzīves plānus izjauca, jo visiem nācās pārkārtoties, piemēroties. Pēc straujajiem cenu pieauguma lēcieniem 2022. gadā pērnais gads vairāk iezīmējās ar recesiju, jo īpaši ekonomiski spēcīgāko, bet vecāko ES dalībvalstu tirgos. To izjuta arī Eco Baltia, realizējot otrreizējās polimēru izejvielas. Proti, ja 2022. gadā šīs izejvielas pircēji burtiski rāva ārā no rokām, tad 2023. gadā ir sarucis pieprasījums un potenciālie pircēji — plēves un būvmateriālu ražotāji — nemitīgi meklē iespējami lētākos risinājumus. Bez tam pēc Krievijas invāzijas Ukrainā ir noteiktas sankcijas šīs valsts naftai un tās produktiem realizācijai ES, tomēr ir vairākas pazīmes, kuras liecina, ka šie produkti, tomēr nonāk Eiropas tirgū.

Šonedēļ rubrikā Kā top? portāls Db.lv piedāvā aplūkot, kā Rīgā, Šampēterī top apģērbi no auduma, kas izgatavots no okeānos savāktiem plastmasas atkritumiem.

«Atkritumi ir milzīga problēma. Šeit Latvijā īsti neizjūtam apkārtējās vides piesārņojumu, jo dzīvojam relatīvi tīrā valstī. Taču mūsu uzņēmums ražo sporta apģērbu aktīva dzīvesveida piekritējiem ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs, kuri tad arī redz piesārņojuma negatīvo ietekmi uz vidi katru dienu. Vēl pirms trīs gadiem reti kurš gribēja vilkt krekliņu, kas ražots no plastmasas. Tagad domāšana mainās,» biznesa portālam db.lv stāsta SIA Aspect dizaina un produktu attīstības vadītāja Evelīna Matjušenko.

E. Matjušenko atzīst, ka ideja par apģērbu, kas ražots no okeānā savāktiem atkritumiem, savā ziņā ir arī labs mārketinga rīks pārdošanā, taču vienlaikus viņa akcentē, ka tas iet roku rokā ar vides problēmu risināšanu. SIA Aspect ražo pasūtījuma apģērbu, kā arī attīsta savu zīmolu Trio Sports.

Tiek prognozēts, ka digitālā lietotne "Covid-19 Verify" vakcinācijas pret Covid-19 fakta apliecināšanai būs pieejama no 15.jūnija, žurnālistiem pavēstīja Veselības ministrijas (VM) Vides veselības nodaļas vadītāja Jana Feldmane.

Plašāku informāciju, kā preses konferencē norādīja Valsts kancelejas pārstāve Egita Diure, plānots sniegt VM preses brīfingā 2.jūnijā.

Vaicāta par pašreizējiem VM plāniem Līgo svētku dēļ, Feldmane norādīja, ka pašreizējie izņēmumi vakcinētajām personām tiek ieviesti "pārejas periodā, kamēr sabiedrībai kopumā ir jāievēro drošības pasākumi un kamēr nav panākta tāda Covid-19 infekcijas samazināšanās, kad mums vairs nav nepieciešami nekādi drošības pasākumi". Proti, līdztekus atvieglojumu ieviešanai vakcinētajām personām tiekot domāts arī par kopējo drošības pasākumu mīkstināšanu, vadoties pēc epidemioloģiskās situācijas.

Tāpat ministrijas pārstāve skaidroja, ka jau tagad redzams, ka organizācijās, kur ir plaša darbinieku vakcinācijas aptvere, Covid-19 saslimšanas gadījumu skaits strauji samazinās. Arī Pasaules Veselības organizācija ir ziņojusi, ka, savstarpēji satiekoties, vakcinētām personām epidemioloģiskais risks ir zems.

Vācijā apstiprināto Ķīnas jaunā nāvējošā koronavīrusa gadījumu skaits ir pieaudzis no viena līdz četriem, otrdien paziņoja Bavārijas federālās zemes veselības iestādes.

Visi inficētie strādā Vācijas automašīnu daļu piegādes uzņēmumā "Webasto", kura galveno biroju Bavārijas Štarnbergas apgabalā nesen apmeklēja kolēģe no Ķīnas.

Pirmais Vācijā inficētais, par kuru tika ziņots pirmdien, ir 33 gadus vecs vīrietis. Bavārijas Veselības ministrija otrdienas vakarā paziņoja par vēl trim infekcijas gadījumiem.

"Visi šie pacienti ir darbinieki Štarnbergas apgabala uzņēmumā, kur strādāja pirmā [šī vīrusa] skartā persona," teikts ministrijas paziņojumā.

Ministrija piebilda, ka vēl 40 "Webasto" darbinieki bijuši "ciešā kontaktā" ar pirmo pacientu un viņi trešdien tiks pārbaudīti. Visi četri inficētie atrodas izolatorā kādā Minhenes slimnīcā.

Ceturtajai daļai pasaules iedzīvotāju 2050.gadā būs dzirdes problēmas, otrdien brīdināja Pasaules Veselības organizācija (PVO), aicinot uz papildus investīcijām šo problēmu profilaksē un ārstēšanā.

PVO pirmajā globālajā ziņojumā par dzirdes problēmām teikts, ka daudzus no to cēloņiem - infekcijas, slimības, dzimšanas defektus, trokšņu ietekmi un dzīvesveidu - ir iespējams novērst.

Ziņojumā tika ierosināts pasākumu kopums, kas izmaksātu 1,33 ASV dolārus uz cilvēku gadā.

PVO lēsa, ka šī jautājuma pienācīgas nerisināšanas dēļ katru gadu tiek zaudēts apmēram triljons dolāru.

Organizācija konstatēja, ka pašlaik dzirdes problēmas ir piektdaļai pasaules iedzīvotāju, bet šādu cilvēku skaits triju gadu desmitu laikā var pieaugt vairāk nekā pusotru reizi - no 1,6 miljardiem 2019.gadā līdz 2,5 miljardiem 2050.gadā.

2019.gadā 430 miljoniem cilvēku dzirdes problēmas bija pietiekami nopietnas, lai būtu vajadzīga ārstēšana, bet 2050.gadā šādu cilvēku būs 700 miljoni.

Tabakas lietošanai ir tūkstošiem gadu sena vēsture. Neskatoties uz to, ka smēķēšanas kaitīgā ietekme ir vispārzināma, daudzi joprojām turpina smēķēt – pasaulē ir vairāk nekā miljards dažādu tabakas produktu patērētāju, no kuriem lielākā daļa smēķē cigaretes.

Pasaules veselības organizācija prognozē, ka turpmākajos gados smēķētāju skaits būtiski nemainīsies. Tostarp pasaulē kopumā no smēķēšanas radītām saslimšanām ik gadu mirst aptuveni 8 miljoni cilvēku.

Cilvēki turpina smēķēt dēļ nikotīna, ko satur tabakas lapas. Tomēr ne visi zina, ka galveno smēķēšanas kaitējumu rada nevis nikotīns, bet gan ķīmiskās vielas, kas rodas tabakas dedzināšanas rezultātā. Tāpēc, lai mazinātu cigarešu smēķēšanas radīto kaitējumu, pēdējās desmitgadēs gan zinātnieki, gan nozare ir pievērsusies jaunu, potenciāli mazāk kaitīgu risinājumu radīšanai, kas pamazām aizstās cigaretes. Pati tabakas nozare pamazām mainās, un tās vadošie uzņēmumi runā pat par cigarešu ēras norietu, paužot pārliecību, ka cigaretes aizstās jaunās bezdūmu alternatīvas. Un tam ir pamatojums – ar katru gadu visā pasaulē palielinās to smēķētāju skaits, kuri atsakās no tradicionālajām cigaretēm un pāriet uz alternatīviem bezdūmu produktiem.

Latvijas Saeima šogad ir uzsākusi vērienīgu alkoholisko dzērienu aprites likumdošanas reformu. Pašlaik likumdošanas jaunrades darbs ir atlikts līdz septembrim. Diemžēl politiskajā diskursā izpalika izvērtējums par Latvijas specializāciju stipro alkoholisko dzērienu eksportā, kas rada nozīmīgu daļu no Latvijā radītās bagātības.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra “International Trade Center” apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2022. gadā Latvija, rēķinot uz vienu iedzīvotāju bija pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no degvīna eksporta uz vienu iedzīvotāju. Savukārt, atbilstoši Pasaules Veselības organizācija (World Health Organization) apkopotajai informācijai, pēc stiprā alkohola patēriņa apjoma uz vienu par 15 gadiem vecāku iedzīvotāju Latvija arī ir pirmajā vietā pasaulē.

Alkoholisko dzērienu ražošanai ar lielāku etilspirta koncentrāciju ir sena vēsture. Tradicionālā veidā ražots alus bija ar relatīvi zemu alkohola koncentrāciju, parasti 3,5-4% etilspirta no dzēriena tilpuma, vīns – 6-11 % etilspirta no dzēriena tilpuma. Antīkajā senatnē bija zināms, kā var iegūt dzērienu ar stiprāku narkotisko iedarbību. Ja kalnu apstākļos vīnu vairākkārt sasaldēja, ik pa laikam nodalot ledu no šķidruma un sasaldējot to atkal, tad varēja iegūt dzērienu ar visai augstu etilspirta koncentrāciju. Savukārt, ja vīnam ļāva vārīties bet tā tvaikus kondensēja uz aukstas virsmas un savāca, tad varēja iegūt dzērienu ar ļoti augstu etilspirta koncentrāciju. Destilācijas process ir aprakstīts gan antīkajos, gan Bizantijas, gan arābu autoru darbos. Tomēr pirmās praktiskās tehnoloģijas koncentrētākā etilspirta dzēriena ražošanai destilācijas veidā tika attīstītas un pilnveidotas Itālijā ap 13. gadsimtu. Sākumā destilātu ieguva no vīna, bet 15. gadsimtā to sāka ražot arī no pārraudzētas labības ogļhidrātiem. Pēc šis tehnoloģijas apklāšanas degvīna ražošana izplatījās visā Eiropā.

Koronavīrusa izplatība no Ķīnas uz citām valstīm rada ievērojamus riskus pasaules ekonomikas atlabšanai, norāda "Luminor" Ieguldījumu pārvaldes vadītājs Atis Krūmiņš. Šobrīd rodoties arī jautājums, vai ar monetāriem un fiskāliem stimuliem pietiks, lai novērstu koronavīrusa radīto kaitējumu?

Pēdējie gadi gan pierādījuši, ka jebkādi straujāki akciju izpārdošanas brīži investoriem devuši iespēju tās atkal uzpirkt lētāk. Vai tas tā būs bijis arī šoreiz? Vismaz pagājušās nedēļas vidū uz brīdī izskatījās, ka drīzāk jā. Savukārt nedēļas beigās jau šķita, ka tuneļa galā esošā gaisma drīzāk ir pretī braucošs vilciens (tuvojošās recesija).

Var tikt paralizēta ekonomika

"Iepriekš uzdevām jautājumu, vai koronavīrusu Ķīnā var uzskatīt par pasaules ekonomikas un finanšu tirgu "melno gulbi". Pamata vēstījums bija tāds, ka, ja vien vīruss neizplatās uz citām valstīm un neizraisa globālu pandēmiju, situācija, visticamāk, neradīs lielu paniku tirgos. Līdz februāra pēdējai dekādei tā tas tiešām arī bija un globālo akciju cenas turpināja celties un sasniedza nepieredzēti augstu līmeni. Arī situācija Ķīnā sāka stabilizēties, jo samazinājās jaunu saslimšanas gadījumu un vīrusa izraisīto nāves gadījumu skaits, un valsts lēnām atgriezās normālā dzīves ritmā.

Pasaules Veselības organizācija (PVO) trešdien vainoja četras rūpniecības nozares - tabakas, intensīvi apstrādātu pārtikas produktu, fosiliju degvielas un alkohola rūpniecību, ka tās izraisa 2,7 miljonu cilvēku nāves gadījumus gadā.

Šīs "četras rūpniecības nozares katru dienu nogalina vismaz 7000 cilvēkus mūsu reģionā", paziņoja PVO Eiropas reģiona direktors Hanss Klūge. Šajā reģionā ir ietvertas 53 valstis, ieskaitot Vidusāzijas valstis.

Šo rūpniecības nozaru konsolidācija nedaudzos multinacionālos uzņēmumos "ir ļāvusi tiem iegūt ievērojamu varu pār politisko un juridisko kontekstu, kuros tie darbojas, un radīt šķēršļus sabiedrības interešu noteikumiem, kas varētu ietekmēt to peļņu," paziņoja PVO, publiskojot ziņojumu.

Šo nozaru taktika ietver neaizsargātu cilvēku izmantošanu ar mērķētām mārketinga stratēģijām, patērētāju maldināšanu un nepatiesu apgalvojumu izteikšanu par to produktu labajām īpašībām vai atbilstību vides prasībām.