Vērotājiem no malas noteikti šķiet pozitīvi Veselības ministrijas (VM) un ministra Hosama Abu Meri centieni meklēt veidus, kā Latvijas iedzīvotājiem nodrošināt augstāku zāļu pieejamību. Jo, patiesi, ņemot vērā sabiedrības zemo labklājības līmeni, ir daļa cilvēku, kuri nevar iegādāties visas ārsta izrakstītās zāles, jo viņu ienākumi to vienkārši neļauj.

Vēl tikko publicēti dati, ka mūsu valstī pērn vairāk nekā piektdaļa iedzīvotāju bijuši pakļauti nabadzības riskam un šim rādītājam nav tendence samazināties. Visaugstākais nabadzības risks (40,1%) ir tieši cilvēkiem vecumā virs 65 gadiem. Tā ir arī vecuma grupa, kad saasinās dažādas veselības problēmas, kam nepieciešama ikdienas medikamentoza ārstēšana. Situācija, ka iedzīvotāji nevar atļauties sev nepieciešamās zāles, nav pieļaujama, un ir kopīgi jāmeklē risinājumi. Tajā pašā laikā, redzot VM un tās politiskās vadības aktivitātes, nākas secināt, ka situācija izveidojusies kā tajā vecajā teicienā “gribējām kā labāk, sanāca – kā vienmēr”. Sasteigti, haotiski un neizanalizēti risinājumi, apšaubāmas savstarpējās komunikācijas metodes no politiķu puses, slēpjoties aiz cēla mērķa par zāļu cenu samazināšanu. Nozare ir gatava iesaistīties un strādāt kopā, lai risinājumi būtu efektīvi un dotu efektu arī ilgtermiņā, bet ministrijai un ministram ir jāspēj veidot konstruktīvs un profesionāls dialogs arī situācijās, kad tiek norādīts uz objektīviem riskiem un procesa nepilnībām.

Aptiekas kā galvenais reformas finansētājs

Ministrijas priekšlikumi un informatīvie ziņojumi pēdējo nedēļu laikā mainījušies vairākkārt. Katru reizi kāds jauns priekšlikums, pāris dienas viedokļu sniegšanai un autoritārā stilā vadītas saskaņošanas sanāksmes. Pēdējais informatīvais ziņojums nopublicēts 28.decembrī teju pusnaktī. Viedoklis jāsniedz līdz 5.janvārim, ignorējot valsts brīvdienas, svētkus un galu galā arī cilvēkus, kuriem jāiepazīstas ar jauno ziņojumu, jāizvērtē un jāsagatavo argumentēts viedoklis. Taču pats galvenais, ka aiz šiem politiskajiem saukļiem un idejām, netiek ņemts vērā ikdienas aptieku darbs un zāļu apgādes process. Piemēram, VM piedāvā noteikt, ka visiem recepšu medikamentiem ir jauns uzcenojuma veidošanās modelis ar mērķi samazināt gala cenu pacientiem no 15 līdz 20%. Idejiski tas izklausās pareizi. Taču ar to arī viss labais beidzas. Viss pārējais būšot atrunāts un paskaidrots Ministru kabineta noteikumos.

No līdz šim pieejamās informācijas ir skaidrs tikai viens – visa reforma plānota un notiks uz aptieku un zāļu apgādes uzņēmuma rēķina. Mums pašiem būs jāizdomā, kā kompensēt iztrūkumu, kas radīsies izmaiņu rezultātā, kā nodrošināt piegādes esošajā līmenī, un vienlaikus, kā samaksāt arvien pieaugošos izdevumus, kas saistīti gan ar loģistikas un darba algu, gan komunālo pakalpojumu izmaksām.

Publiskajā retorikā tiek aizmirsts vēl viens svarīgs fakts - Ministru kabineta (MK) noteikumos noteiktie zāļu uzcenojumu koeficienti nav mainījušies kopš 2005. gada. Taču aptieku uzturēšanas izdevumi šajos gados ir tikai auguši. Pēdējo pāris gadu laikā izmaksas ir palielinājušās līdz pat 40%. Piemēram, pirms 18 gadiem vidējā alga valstī bija 580 eiro, bet pašlaik tā jau ir aptuveni 1550 eiro. Turklāt konkurence par farmaceitiem tirgū ir ļoti augsta un attiecīgi arī spiediens uz algām tikai pieaug. Kamēr citās nozarēs produktu un pakalpojumu cenas palielinājās gandrīz uz pusi, zālēm inflācija pērn bija tikai 6%. Tā kā darbojamies ļoti regulētā jomā, nozares uzņēmumiem pašiem bija jārod veidi, kā kompensēt straujo izmaksu kāpumu.

Visgrūtāk šajā situācijā klājas tieši vidējiem un mazajiem komersantiem, kuri uztur un nodrošina aptieku un farmaceitisko pakalpojumu pieejamību arī attālākos un mazapdzīvotos reģionos. Šo aptieku darbu jau tagad subsidē pilsētu aptiekas, bet, pasliktinoties situācijai vēl vairāk, arī tās šo funkciju vairs nevarēs pildīt. Attiecīgi ministrijas skaistais un cēlais mērķis “samazināt recepšu zāļu cenas” principā nozīmēs, ka farmaceitiskā aprūpe reģionos tiks vēl vairāk ierobežota vai būs jādomā citi risinājumi, piemēram, kā šīs aptiekas uzturēt jau ar valsts atbalstu. Ministrija sola, ka tas tiks darīts, piemēram, ieviešot valsts apmaksu par katru apkalpoto recepti, - šādi, precīzāk sagatavoti priekšlikumi noteikti palīdzētu samazināt stresa līmeni nozarē.

Aptieku slēgšana reģionos - reāls risks

Ja šajā gadā Veselības ministrijas ieceres kādā no līdzšinējiem piedāvājumiem tiks īstenotas, nosakot aptiekas kā galveno finansējuma avotu zāļu cenu samazināšanai, un MK noteikumos netiks paredzēts alternatīvs finansējuma avots, ir jāgatavojas, ka virkne reģionu aptieku diemžēl tiks slēgtas vai to darbs būs būtiski traucēts. Latvijas Farmaceitiskās aprūpes asociācijas aprēķini liecina, šāds liktenis Latvijā draud aptuveni 128 aptiekām. No tām aptuveni desmit varētu būt arī “Latvijas aptieka”, jo līdz šim ar atbildību pret pacientiem esam uzturējuši un attīstījuši arī aptiekas reģionos, kur ekonomiska pamatojuma tam īsti nav. Visas šīs aptiekas atrodas relatīvi mazāk apdzīvotos ciemos un pagastos, kur tās pilda arī primārās veselības aprūpes pakalpojumu centru funkciju, radot papildu darba slodzi farmaceitam.

Ja šīs aptiekas tiks slēgtas, iedzīvotājiem būs jāmēro desmit, divdesmit un trīsdesmit kilometru līdz rajona centra tuvākajai aptiekai. Ņemot vērā sabiedriskā transporta kurēšanās grafikus laukos, daļai iedzīvotāju tas var būt ļoti apgrūtinoši vai pat neiespējami.

Jāpatur prātā, ka daudzos pagastos nav nedz ģimenes ārsti, nedz feldšerpunkti.

Vienīgais ikdienā pieejamais veselības aprūpes speciālists ir farmaceits – viņš gan konsultē un iesaka visu par un ap zālēm, gan mēra asinsspiedienu un palīdz arī sameklēt ārstu, ja situācija to prasa. Vietējo aptieku slēgšanas gadījumā situācija var veidoties dramatiska. Veselības un farmaceitiskās aprūpes pakalpojumus varēs saņemt tikai tie, kuriem būs iespēja vajadzības gadījumā braukt vairākus desmitus kilometrus pie ārsta un uz aptieku. Pat cilvēkiem, kuri nav ikdienā saistīti ar veselības un farmaceitiskās aprūpes nodrošināšanu, jābūt skaidram, ka tas vēl vairāk palielinās novēloti atklāto saslimšanu skaitu. Jau tagad rindas pie valsts apmaksātajiem speciālistiem ir nepiedodami garas. Tas nozīmē, ka gan valstij, gan pašiem cilvēkiem būs jātērē daudz lielāki finanšu resursi un laiks, lai atveseļotos.

Ministrs publiski sola, ka reģionu aptieku jautājums tiks risināts un tās tiks atbalstītas, tad jautājums, uz ko jāatbild jau tagad, kā tas tiks darīts un kad šis risinājums ieraudzīs savu dienasgaismu? Mainot vietām saskaitāmos, summa tāpat nemainās. Aptieku darbs un pieejamība prasa lielus ieguldījumus un ikdienas izdevumus, kas ir jāsedz neatkarīgi no tā, kurš šos izdevumus dienas beigās apmaksā.

PVN samazinājums – pirmais mājasdarbs

Ja runājam par reāliem veidiem, kā samazināt medikamentu cenu, neapdraudot iespēju reģionu cilvēkiem vispār iegādāties zāles un saņemt farmaceitisko aprūpi iespējami tuvāk savai dzīvesvietai, tad efektīvākais risinājums noteikti ir PVN likmes samazināšana. Labi, ka to apzinās arī Veselības ministrija. Arī VM ziņojumos ticis norādīts, ka mūsu valstī PVN likme ir krietni augstāka nekā kaimiņvalstīs. Igaunijā tā ir 9% visiem medikamentiem, bet Lietuvā – 5% kompensējamiem medikamentiem. Latvijā tie ir 12%, kas ir viens no augstākajiem PVN zālēm visā ES.

Uz pārāk augsto PVN likmi kā galveno faktoru, kas veido salīdzinoši lielākus pacientu personīgos maksājumus savā ceļvedī norāda arī Pasaules Veselības organizācija. Pozitīvi, ka arī pati ministrija atzīst to, ka PVN likme ir jāsamazina. Taču ir viens būtisks “bet”. Līdz šim nekur nav pat norādīts termiņš, kad PVN likmes samazinājumu medikamentiem plānots īstenot, lai gan tas būtu pirmais mājasdarbs, kas cenu jautājumā vispār būtu jāveic. Pozitīvi, ka beidzot arī zināms, ka sarunas ar Finanšu ministriju par PVN samazināšanu medikamentiem plānots veikt līdz šā gada jūlijam. Bet principā tieši ar šīm sarunām un risinājumu arī viss process un diskusija bija jāsāk. Diemžēl kārtējo reizi esam nonākuši situācijā, kad upurjērs tiek prasīts no uzņēmumiem un nozares, bet valsts savā pusē ar mājasdarbu pagaidām galā netiek. Pie tādiem apstākļiem lielākie zaudētāji būs Latvijas iedzīvotāji – jo īpaši ārpus pilsētām mītošie, kuri, iespējams, sev nepieciešamos medikamentus varēs iegādāties tikai reģionu centros.

Apsveicami, ka politiķi nāk ar savām reformatoru idejām, taču aiz katras idejas un reformas, kas skar sabiedrībai kritiski svarīgu funkciju pieejamību un arī tautsaimniecības nozares, tomēr ir jāspēj veikt aprēķinus un analīzi, kādas būs sekas rīt, pēc mēneša un pieciem gadiem. Uzņēmumi izstrādā attīstības stratēģijas, rēķina, analizē un prognozē vairāku gadu griezumā, izstrādājot risku kartes un tos regulāri atsekojot. Valsts gan nav uzņēmums, tāpēc VM laikam var darīt, kā un kad grib. Taču diskusijai ar nozari, kas rada tūkstošiem darba vietu, nodrošina kritiski svarīgas funkcijas visā Latvijā, maksā nodokļus un veic investīcijas Latvijā, ir jābūt jau sākumā, nevis tad, kad ir politisks uzstādījums jau konkrētas iniciatīvas nest apstiprināšanai valdībā.

Noslēgumā vēlos vien uzsvērt, ka pirms tiek pieņemti kādi lēmumi ir jābūt skaidram redzējumam, kā rīkosimies, ja identificētie riski iestāsies, piemēram, mainīsies zāļu apgādes sistēmas efektivitāte vai nerentablās aptiekas piedzīvos savu pēdējo darba dienu. Jo vislabāk būtu tādu situāciju nepieļaut. Turklāt nevar salīdzināt tikai medikamentu cenas ar pārējām Baltijas valstīm, kur ir pilnīgi citi saskaitāmie, ir jāskatās, kā katrā no tām strādā konkrētā nozare, kādi ir tās finansējuma avoti, kādas funkcijas pilda un kāda ir vispārēja ekonomiskā situācijā, kāds ir izmaksu slogs uzņēmumiem, iedzīvotājiem, nodokļu politika utt.