Drīz tiks atklāta motosezona, taču liela daļa autobraucēju ar bažām gaida Brīvo vanagu uzlidojumu galvenokārt nekorektas motociklistu braukšanas kultūras dēļ.
Latvijas Motoklubu asociācijas valdes loceklis, motociklu būvētājs un braukšanas instruktors Uģis Spēlmanis atzīst, ka pēdējā laikā tā ir krietni vien uzlabojusies. Turklāt statistikas dati liecina, ka pērn no 148 bojā gājušajiem ceļu satiksmes dalībniekiem tikai trīs ir bijuši motociklisti, kas atspēko sabiedrības aizspriedumus. Motobraukšana ir dzīvesveids, taču arvien vairāk cilvēki motociklu uzskata par transporta līdzekli, tā nav tikai spēļmantiņa, kas domāta izklaidēm, teic U. Spēlmanis.
Fragments no intervijas, kas publicēta 8.marta laikrakstā Dienas Bizness:
Kurā vecumā pirmo reizi uzkāpāt uz motocikla? Kā sākās jūsu aizraušanās ar šo spēkratu?
Tajā rajonā, kurā dzīvoju, tepat netālu Daugavgrīvas ielai, tā dēvētajā Pankūku ciemā, visi puikas brauca ar mopēdiem un motocikliem. Manas ģimenes rocība nebija liela, abi vecāki bija skolotāji, tāpēc sava mopēda man nebija. Motoklubā varēja iestāties arī bez sava braucamā. Četrpadsmit piecpadsmit gadu vecumā sāku trenēties motosportā Mārupes Tehniskajā sporta klubā, sešpadsmit gadu vecumā sāku braukt ar motociklu.
Kā tikāt pie sava pirmā braucamā?
Lietotu rūpnīcā Sarkanā zvaigzne ražotu mopēdu Rīga 7 ar vienu ātrumu man uzdāvināja māsas krusttēvs. Tā kā tas bija Liepājā, man kaut kādā veidā to vajadzēja dabūt līdz Rīgai. Nedz ar vilcienu, nedz autobusu tas nebija iespējams, tāpēc tas tika izjaukts un pa daļām atvests uz Rīgu. Pats tos 220 kilometrus ar mopēdu atbraukt vēl nevarēju.
Kādi bija jūsu panākumi sportā?
Padomju laikā bija dažādas rajonu sacensības, ko nelielās trasēs organizēja sporta skolas, pulcējot motosporta entuziastus. Bija arī nozīmīgākas sacensības. Taču mani panākumi nebija nekādi lielie, jo varēju trenēties tikai pavasaros un rudeņos, vasarās bija jābrauc strādāt uz laukiem, vest govis ganos. Kad sāku braukt ar motociklu, sacensībās ieguvu traumu, kas liedza kādu laiku nodarboties ar motosportu. Astoņpadsmit gadu vecumā sāku piedalīties motošosejas sacensībās, kas notika Biķernieku trasē. Sportoju līdz pat deviņdesmito gadu vidum. Braucu gan ar solo motociklu, gan ar blakusvāģi. Šajā sporta veidā liela nozīme ir gan sportista fiziskajai, gan spēkrata tehniskajai sagatavotībai. Iespējams, tolaik tam nepiegāju pārāk nopietni, tāpēc rezultāti bija viduvēji. Kad saņēmos, varēju braukt visiem pa priekšu, kad palaidos, pievīla gan tehnika, gan paša spēki.
Esat piedzīvojis kritienus, guvis traumas, taču turpinājis braukt ar motociklu un piedalīties sacensībās. Kā kritieni ir ietekmējuši jūsu attiecības ar šo sporta veidu?
Par laimi, man nav bijušas nekādas nopietnas traumas. Arī slēpojot cilvēki krīt. Viņi nokrīt, pieceļas un turpina slēpot. Daži, tostarp mani skolnieki, ir saskārušies ar psiholoģiskām problēmām – viņi pēc kritiena ilgāku laiku nav nākuši uz nodarbībām, kā rezultātā viņiem ir daudz grūtāk atsākt braukt. Tādu nopietnāku traumu guvu, kad vairs nesportoju, bet mācīju braukt citiem. Mācību laukumā apgāzos ar motociklu, salauzu kāju un pusotru gadu pārvietojos ar kruķiem. Pēc tam bija problēmas atsākt braukt, jo bija jāpārvar bailes. Tas, protams, ir izdarāms, bet tas prasa laiku.
Brīvie vanagi ir viens no pirmajiem Latvijas motoklubiem, kas tika dibināts 1997. gadā. Kā un ar kādu mērķi tas izveidots?
Kad atvērās dzelzs priekškars un Latvijā ienāca pasaules motokultūra, cits pēc cita sāka veidoties motoklubi. Pats pirmais bija klubs Vēja brāļi, tad Brīvie vanagi, tad Hermejs un citi. Mērķis bija kopīga atpūta un izbraucieni, jo cilvēki bija noguruši no deviņdesmitajos gados valdošās spriedzes. Sākās ekonomiskā augšupeja, palielinājās maksātspēja, cilvēki iegādājās motociklus, bet pa vienam braukāt nevēlējās. Šobrīd motoklubu ir par daudz, kādi 60, un 31 no tiem ir Latvijas Motoklubu asociācijas biedrs. Kā jau politikā, arī motosportā – kur trīs latvieši, tur trīs motoklubi. Tā ir kopā sanākšana, kopā būšana. Pavasarī, kad notiek motosezonas atklāšana, pulcējas visi kopā, lai sevi parādītu un uz citiem paskatītos – notiek tāda dižošanās ar spalvām. Daudziem ir svarīgs pats pasākums un parāde, īpaši tiem, kuri brauc no kādas tālākas Latvijas vietas un ir nobraukuši pāris simtus kilometru, izbraukuši agri no rīta, iespējams, pat mīnus grādos. Tie ir vienas sabiedrības daļas svētki. Sabrauc 4–5 tūkstoši motobraucēju, viss rajons Mola apkārtnē ir pilns ar dažāda kalibra spēkratiem.
Cik Latvijā ir aktīvu motobraucēju?
Aptuveni 10 tūkstoši aktīvo braucēju, kuru braucamie ir izgājuši tehnisko apskati. Braukšana katram izpaužas citādi, viens brauc katru dienu, jo motocikls viņam ir transporta līdzeklis, daudzi to vēlētos darīt, bet nevar, jo, piemēram, pa ceļam uz darbu ir jāved bērni uz skolu. Arī tie, kuri ar motociklu gada laikā izbrauc trīs vai četras reizes, ir motociklisti, kāpēc ne? Tikko kļūs siltāks, ielas noskalos no sāls, es arī uz un no darba mājās braukšu ar motociklu, lai man nebūtu jāpavada laiks korķos.
Vai motobraucēju Latvijā kļūst vairāk?
Jā, noteikti. To varu teikt pavisam droši, jo apmācu jaunos motobraucējus. Pagājušajā gadā jau sasniedzām pirmskrīzes «ciparu». Šobrīd izjūtam demogrāfiskās bedres ietekmi, jo cilvēku vecumā no 20 līdz 24 gadiem ir salīdzinoši daudz mazāk.
Visu interviju lasiet 8. marta laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!