Pasaules lielākajos parādu tirgos pēdējo nedēļu laikā vērojama visai nozīmīga apstākļu maiņa. Jau gadiem ierasts, ka šajos tirgos likmes spiežas arvien tuvāk zemei, un daudzos gadījumos tās nonākušās pat dziļi negatīvā teritorijā. Tiesa gan, procentu likmes nupat atsākušas kāpt – turklāt tās to dara visai strauji.
Piemēram, pasaules etalons - ASV 10 gadu parādu likme – nupat sasniegusi 1,5%. Vēsturiskā kontekstā šī likme ir ļoti zema, lai gan kopš pagājušās vasaras zemākajiem punktiem tā ir palēkusies gandrīz trīs reizes.
Valdību parāda ienesīgums salīdzinoši spēji aug arī Eiropā. Te Vācijas 10 gadu termiņa obligāciju ienesīgums pieaudzis līdz -0,25% atzīmei. Vēl pagājušā gada decembra sākumā tas bija krietni dziļāk zem ūdens virsmas un atradās pie -0,64%. Savukārt, piemēram, Itālijas garāka termiņa parāda ienesīgums no 0,46% palēcies līdz 0,78%. Valdību parādu likmes tiek izmantotas kā pamats, lai iecenotu aizdevumus biznesiem un patērētājiem. Līdz ar var prognozēt, ka, aktuālajām tendencēm nostiprinoties (ja tas tā būs), pieaugs arī šīs likmes.
Problēma ir, ka uz visu aktuālo sarežģījumu fona, parādu procentiem augot straujāk, var parādīties lielākas bažas par daudzu uzņēmumu un veselu valstu finanšu stabilitāti. Faktiski kopš iepriekšējās krīzes pie ļoti zemām likmēm pierasts un, domājams, daudzi no šādiem lētiem aizņēmumiem kļuvuši vairāk vai mazāk atkarīgi. Piemēram, nav īsti iedomājams, kā tā pati Itālija pie augstākām likmēm varētu turpināt spēt norēķināties par savu gigantisko parādu, kas līdz ar pandēmiju varētu būt pārsniedzis 150% no šīs valsts IKP. Ja procentu likmju brīvdienas patiešām pagaisīs, tad uzaudzētās milzīgās saistību nastas stiept var kļūt pārāk grūti.
Kā ierēķināt inflāciju
Kopumā šāds likmju pieaugums liecina par to, ka tirgus dalībnieki nākotnē gaida atšķirīgus ekonomiskos nosacījumus. Viens ir tas, ka šo var mēģināt uztvert kā ticību tam, ka pārskatāmā nākotnē gaidāms straujš ekonomikas uzrāviens. Tiesa gan, šāds likmju pieaugums saistīts arī ar to, ka arvien lielākā mērā pēc jau daudzu gadu pauzes uz pasaules ekonomisko izaicinājumu skatuves var atgriezties nopietnāka inflācija. Piemēram, ja kādā brīdī sākt plaukt spējāka inflācija, tad obligācijas ar to pašu negatīvo ienesīgumu izskatītos ļoti, ļoti dīvaini. Tieši obligāciju tirgus parasti ir sevišķi jutīgs pret inflācijas izmaiņām. Šie vērtspapīri investoriem nodrošina garantētus, fiksētus ienākumus, un lielāka inflācija gan tos apēd, gan deldē pašas obligācijas vērtību.
Katrā ziņā šāds likmju pieaugums ir signāls, ka daļa tirgus dalībnieki sagaida, ka pandēmijas ekonomikas atgūšanās process pieprasīs straujāku centrālo banku rīcību, iespējams, to pašu procentu likmju palielināšanās ziņā. Tas var tikt darīts, lai būrī ieliktu pamodušos inflācijas monstru. Vakcinēšanās procesam ritot pilnā sparā, kādā brīdī sagaidāms spējš patēriņa uzrāviens.
Tāpat jau kādu laiku strauji aug lielas daļas pasaulē visvairāk izmantoto izejvielu cena. Ir arī daudz spekulācijas, ka, piemēram, jaunā ASV prezidenta Baidena papildu agresīvā ekonomikas stimulēšana ne tikai strādās, bet pat pārkarsēs dažas ekonomikas daļas. “Ekonomika jau atkopjas, un daudzi cilvēki domā, ka stimuli [ASV] ir daudz lielāki, nekā tie ir vajadzīgi. Ja uz uguns uzmet pārāk daudz ogles, veidojas ļoti intensīva liesma. Cilvēki sāk domāt, ka Federālās rezerves nevarēs turēt likmes tur, kur tās ir šobrīd,” Bloomberg klāsta, piemēram, Amundi Asset Management pārstāvji.
Palielinās intervences
Pēdējos gados gan bieži lietas finanšu tirgū, šķiet, notiek tā, kā to vēlētos redzēt centrālās bankas (jo to intervenču svars finanšu tirgū ir milzīgs). Piemēram, Eiropas Centrālā banka pati līdz ar savām likviditātes drukāšanas programmām ir ievērojama reģiona valstu parādu uzpircēja otrreizējā tirgū. Attiecīgi šī iestāde ne par kādu cenu var nepieļaut potenciāli postošu reģiona finanšu bildes destabilizēšanos. Arī tās amatpersonas ziņojušas, ka uzmanīgi seko līdzi jaunākajiem pavērsieniem šajā tirgū un vēros, vai notiekošais neapdraud ekonomiku atveseļošanos.
Tas nozīmē, ka finanšu tirgū var būt gaidāmas vēl lielākas centrālo banku intervences, lai obligāciju ienesīgumu noturētu piezemētu. “Ja eirozonas valdību parāda ienesīgums turpinās kāpt, tad ECB nebūs citu iespēju kā vien palielināt savu vērtspapīru uzpirkšanas apmērus savas pandēmijas ārkārtas programmas ietvaros, lai novērstu nevēlamu monetāru nosacījumu pastiprināšanos,” teic UniCredit ekonomisti. Tikmēr ASV Federālo rezervju šefs norādījis, ka likmju pieaugums ataino optimumu par atgūšanos un piebildis, ka centrālajai bankai nav kādu plānu par agrāku monetārās nostājas sabardzināšanu. Protams, kā būs realitātē, rādīs laiks. Kaut kāda prognozēšana ne pārāk jēdzīga parasti mēdz būt arī kādos nosacīti skaidrākos laikos.
Burbuļa draudi
Periodiski jau runāts, ka obligāciju tirgus varētu būt aizdzīvojies līdz burbulim. Ja iegādājas šādas obligācijas, tad tas nebūt nenozīmē, ka ar tām nevar pelnīt otrreizējā tirgū. Vienmēr var būt motivācija šos vērtspapīrus kādam pārdot vēl dārgāk, kas attiecīgi nozīmē ienesīguma tālāku kritumu. Drošības sajūtu rada arī tas, ka gigantisks obligāciju pircējas, pildot kvantitatīvās mīkstināšanas nosacījumus, vienmēr ir tās pašas centrālās bankas. Obligāciju tirgū tendences ilgstoši likušās domāt, ka tirgus dalībnieki pat necer uz kādu noturīgu inflācijas atkopšanos un centrālo banku nostājas maiņu. Tomēr tagad vērojama šo gaidu pārcenošana. Jāņem vērā – tad, kad obligāciju ienesīgums pieaug, sarūk to cena. Turklāt - jo garāka termiņa obligācijas, jo straujāks ir to cenu kritums gadījumā, ja ienesīgums sāk palielināties.
Tas pats darbojas arī pretējā virzienā, un tas ir arī bijis iemesls, kādēļ pat pie zemām procentu likmēm, tām kļūstot vēl zemākām, pat negatīvām, obligāciju tirgi pēdējos gados spējuši sniegt labu atdevi. Obligāciju likmju pieaugums pēdējās dienās satricinājis arī akciju tirgus. Etalona likmēm esot augstākām, ir grūtāk atainot ļoti dārgu akciju pirkšanu un turēšanu. Ļoti zemas šāds likmes jau gadiem investoriem liek raudzīties daudz riskantāku finanšu aktīvu virzienā jeb – doties ienesīguma meklējumos. Nav izslēgts, ka cenu burbulis galu galā būs gan obligāciju, gan akciju tirgū. Tipiski ilgtermiņa obligāciju turētāji ir pensiju fondi un apdrošinātāji. Tāpat kādas etalona “superdošās” obligācijas pērk citi lieli tirgus dalībnieki, jo bieži vien par to naudas uzglabāšanu depozītā vai kontā bankas, piemēram, Eiropā pieprasa vēl pat lielākas maksas. Tas, ka aizdevumu likmes ir bijušas tik zemas, arī nozīmējis, ka valdības šajā krīzē varējušas uz superlētu aizdevumu fona tik dāsni “stimulēt”.
Pēdējo gadu laikā arvien skaļākas bijušas runas, ka valdībām vajadzētu palīdzēt tautsaimniecībai ar infrastruktūras, dažādiem vides utt. projektiem. Attiecīgi šādas runas tagad arī piepildās. Daži gan teic, ka tikai plikai lētas naudas pieejamībai nevajadzētu nozīmēt, ka kādiem, iespējams, nepareiziem mērķiem valdībām ir jāpalielina sava loma ekonomikā un jāaizņemas arvien vairāk un vairāk.