Lielākais izaicinājums, strādājot ar sabiedrību, ir radīt kaut ko vērtīgu, pasaulīgu un jēgpilnu, nauda sociālajā uzņēmējdarbībā nav prioritāte, uzskata sporta kustības Ghetto Games dibinātājs un vadītājs, uzņēmējs Raimonds Elbakjans.
Nopelnīt miljonu nav nemaz tik sarežģīti, tas ir smaga darba un domu lidojuma jautājums, bet radīt kaut ko sabiedrībai vajadzīgu – tas nav viegli, atzīmē R. Elbakjans. Lai to izdarītu, blakus nepieciešami pareizie cilvēki, attieksme, kā arī ticība sev un savai idejai. Ja tu pats sev neticēsi, neticēs arī citi, spriež R. Elbakjans.
Sapņo kļūt par basketbolistu
Jau no bērnības R. Elbakjans vienmēr ir spējis atrast veidus, kā nopelnīt, – skolas laikos viņš uz ielas tirgoja košļenes un kartupeļus, vēlāk palīdzēja tēvam autoservisā, bet pēc tam izmēģināja savu veiksmi vairākos paša radītos uzņēmumos, kas darbojās gan būvniecības, gan ķīmiskās tīrīšanas jomā.
“Skolas laikos vismaz vienu mēnesi gadā man vajadzēja strādāt pie tēva, pārējo laiku pavadīju sporta nometnēs, jo biju plānojis savu dzīvi saistīt ar basketbolu. Varētu teikt, ka no 16 gadu vecuma mans darbs bija basketbols. Es veidoju jauna spēlētāja karjeru, bet diezgan ātri padevos, jo manas ambīcijas bija tik lielas, ka nespēju tās realizēt. 19 gados gribēju spēlēt NBA, bet realitātē biju tikai vietējo komandu sastāvā. Man neizdevās gūt tik lielus panākumus, kā biju iedomājies, tāpēc sāku domāt par citiem veidiem, kā dzīvot un nopelnīt. Sākotnēji strādāju ar nekustamajiem īpašumiem, kas man īpaši nepadevās, jo es nevarēju cilvēkiem pārdot to, ko viņiem nevajag. Taču arī no šīs pieredzes es kaut ko ieguvu – iepazinos ar vienu puisi, ar kuru kopā dibinājām uzņēmumu, kas nodarbojas ar iekšdarbu remontiem. Trīs gadu laikā izremontējām apmēram 20 objektus un spējām diezgan labi nopelnīt. Kad sākās krīze, darbi vairs negāja tā kā agrāk. Es apstājos un sev uzdevu jautājumu – ko esmu gatavs darīt pat tad, ja man par to nemaksā?Es sapratu, ka gribu būt sportā, bet negribu būt sportists. Es nevēlējos, lai man ir treneris, kurš mani uzrauga, vai sporta kluba vadība, kas var mani atlaist. Es gribēju būt pats par sevi! Maskavā man tolaik bija viens draugs, Antons Bezfamiļnijs, kurš organizēja lielus strītbola pasākumus. Domāju – kāpēc gan arī es nevarētu darīt kaut ko līdzīgu Latvijā? Prieka pēc! Man nebija domas ar to pelnīt, sākumā es pat negribēju organizēt turnīrus. Mana doma bija izveidot starptautisku mājaslapu, kur tiktu apvienota visa informācija par ielu basketbolu,” stāsta R. Elbakjans.
Paliek mīnusos
Ideja par pasākumu organizēšanu radās pēc nejaušas tikšanās ar kino un pasākumu producenti Ilonu Bičevsku, atklāj R. Elbakjans. “Viņa man piedāvāja organizēt strītbola turnīru. Laikam viņa bija iedomājusies, ka man ir arī nauda, lai to darītu, bet tā nebija. Atceros, ka viņa izveidoja tāmi – pasākuma izmaksas veidoja 20 tūkstošus latu. Es toreiz viņai godīgi pateicu, ka esmu ieinteresēts, bet tik lielas naudas man nav. Kad izmaksas samazinājās līdz 6,5 tūkstošiem latu, nolēmu riskēt. Izveidojām pasākumu un dalības naudās iekasējām apmēram trīs tūkstošus, kā rezultātā paliku mīnusos. Kopā biju apsolījis noorganizēt trīs pasākumus, pie sevis domāju – būs slikti, jo arī katrā nākamajā man nāksies pazaudēt vēl vismaz tikpat, taču es neapstājos.
Visu rakstu lasiet 19.oktobra žurnālā Dienas Bizness!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!
