Pagājušajā nedēļā Kannās notika gadskārtējais nekustamā īpašuma sarkanā paklāja pasākums. Par pasniegtajiem «palmas zariem» Dienas Bizness jau informēja.
Pēc šādiem pasākumiem parasti ir ilgstoša gandarījuma sajūta par paveikto, par saņemto atzinību, par saplānoto gaišajai nākotnei. Nu, kaut kā tā.
Droši vien lielākā daļa Latvijas dalībnieku, kas pasākumā piedalījās ar kādu nopietnu mērķi, tā arī jutās – nedrošība un neziņa bija pazudusi no dienaskārtības, daudz tika runāts par konkrētiem projektiem, to pircējiem, nomniekiem un adresātiem. «Lielā nauda» gan joprojām centās palikt nepamanīta, taču bija turpat klāt – vai nu bez tās tik daudz par infrastruktūras projektiem runātu pilsētas, reģioni un veselas valstis.
Savukārt viens no mulsinošākajiem un nesaprotamākajiem pasākumiem bija Rīgas pilsētas stends. Dizainiski tas bija loti pievilcīgs, stendā strādājošie cilvēki bija izcili, bija arī tikai Rīgai un Latvijai raksturīgi obligātie stenda našķi – balzams, sulas un žāvēti augļi. Forma bija perfekta un sagatavošanā iesaistīto cilvēku ieguldījums – milzīgs. Ja MIPIM būtu tūrisma galamērķu gadatirgus, Rīga būtu līderu vidū ar pamatīgu handikapu.
Taču šis bija nekustamo īpašumu projektu gadatirgus un Rīgai šajā aspektā faktiski nebija, ko rādīt. Zināmu, iepriekšējā rakstā minēto organizatorisku pasākumu dēļ, uzņēmēju dalība bija maz manāma. Pilsēta, ar savu uzņēmumu starpniecību, bija izstādījusi viena rajona attīstības plānu – ideju, kas realizējama tikai tad, ja Ziemeļu šķērsojums būtu jau izbūvēts, turklāt augstā tilta formā. Iespējamie interesenti tika maldināti ar tilta it kā esamību – principiāli kājām gaisā apgriežot normālo projektu realizācijas kārtību: pilsētai ir jāstrādā ar infrastruktūru, tās izbūvi, atstājot projektu komerciālo sadaļu privātajiem investoriem. Atmetot šo principu, rodas sajūta, ka esam atpakaļ PSRS laikos, kad valsts/pašvaldības cepa kārtējos jaunos mikrorajonus pēc pašiem vien saprotamiem algoritmiem. Acīmredzot īstais mērķis vairs nav pilsētas attīstība, bet pilsētai piederošu komercsabiedrību saimnieciskā darbība ar «pareizajiem mērķiem» izmantojamu peļņu. Nu, uz papīra to kaut kā var izdarīt. Praksē – pietrūkst pilsētas struktūrvienību, ko par plānotu nomas maksu salikt šādi sabūvētās ēkās. Jā, ir zināmu objektu kategorija, ko pilsētai vajadzētu būvēt – pilsētas īres nami, slimnīcas, skolas un bērnudārzi. Arī kāds kultūras un sporta objekts par ļaunu nenāktu. Taču galvenais – infrastruktūra, uz kuras skeleta nepieciešamās būves rastos ar uzņēmēju pūlēm. Var jau būt, ka jauni infrastruktūras objekti liekas odiozi pēc fantastiskajām Dienvidu tilta izmaksām. Visādi var gadīties, taču pilsētas attīstības procesam ir zudis mērķis un patiesā motivācija. Līdz ar to arī Rīgas stendam zudusi tā saturiskā būtība.
Šādā situācijā būtu nepieciešams ko radikāli mainīt, paņemot līdzi pašreizējā Rīgas stenda ārējās vērtības. Vai turpmāk būtu jābūt Latvijas stendam vai lielo pilsētu stendam (kā tas savā laikā bija Lietuvai), tas ir diskutējams jautājums. Idejas stendā jau uzvirmoja. Latvijas stends ar Liepāju, Ventspili, Daugavpili, Rēzekni, Jelgavu, Jūrmalu, Siguldu, Valmieru, Kuldīgu un Cēsīm varētu radīt pietiekami lielu notikumu arī MIPIM mērogā. Tas būtu izdarāms, ja vien izdotos pārvarēt mums pēdējā laikā grūti «ņemamas» barjeras – ātru rīcību (izdiskutēt, izlemt un ķerties pie darba jau aprīlī), nepolitisku vienotību (visi saskanīgi veido kopējo stenda kolāžu) un saimniecisku izmanību (atrast veidu, kā stendā piesaistīt pēc iespējas vairāk uzņēmēju, neizputinot viņus). Uzrakstīju, izlasīju un sajutos kā pasaku Jūlis. Tā gadās.
Domas par radikālu izmaiņu nepieciešamību radās, kad dienu no dienas tika atlikta solītā Mēra parādīšanās tautai Rīgas stendā. Gala cerības tika liktas uz plānoto un reklamēto semināru par uzturēšanās atļauju piešķiršanu pret zināmām investīcijām. Cerības nepiepildījās, tā saucamā «tekučka» esot aprijusi labos nodomus. Nu, ko tad vairs. Neesmu pārlieku liels viena bijušā vicemēra fans, taču viņa dalība stendā tika izmantota un izspēlēta pēc labākajiem PR standartiem par prieku un guvumu visiem dalībniekiem.
Tā kā – zināma revolucionārā situācija ir nobriedusi, dārgie biedri.
Ak, jā, un vēl dažas nianses. Pagājušajā gadā TV3 pirms MIPIM solījās ierasties Kannās un pārbaudīt, kā pilsētas pārstāvji tur reprezentē pilsētu un tās iedzīvotājus. Neieradās. Šogad, lai arī ar zināmu novēlošanos, ar vizīti MIPIM tika attaisnota Saktas puķu tirdziņa rekonstrukcijas epopejas trīs galveno darbojošos personu viedokļu nepieejamība. Un atkal TV3 žurnālistiem kaut kā misējās – pats galvenais rīdzinieks, lai arī oficiāli pieteikts MIPIM, tur neparādījās, bet puķu tirgus būvnieku pirmā persona pasākumam pat nebija reģistrēta. Protams, tas neizslēdz atrašanos tajās pašās Kannās, bet patīkamākās telpās, ne bunkurā. Šo faktu gan veiksmīgi notušēja kāda cita, visai garīga, pilsētas tēva skaidrojums par unikālajām stikla paketēm un to turētājiem. Lielisks bija arī skaidrojums, ka pilsētas ņemts kredīts nav ne mazākais slogs pilsētas budžetam.
Atgriežoties pie sarkanā paklāja – lai tam pa īstam pietuvotos, paveicamais mājasdarbs ir gana apjomīgs. Par vēlmi to pildīt pagaidām pārliecības nav.