Radaru izvietošana tiek asi kritizēta, tie tiek demolēti, iedzīvotāji savas zemes īpašumtiesības izmanto, lai stātos pretī radaru uzstādīšanai, autovadītāji viens otru visādos veidos brīdina par uzstādītajiem radariem. Tādēļ laikraksts Diena mēģinājis rast atbildi uz jautājumu, kāpēc tauta tā nīst fotoradarus.
Autožurnālists Pauls Timrots laikrakstam sacījis, ka nemiera cēloņus saskata tieši radaru ieviešanas procesā: «Valsts attieksme šajā jautājumā ir bijusi sabiedrībai uzspļaujoša, uzstādot radarus dīvainās vietās un līdz galam nepaskaidrojot, kādēļ radaram jābūt tieši tur. Nav brīnums, ka sabiedrība spļauj pretī, piemēram, ja uz man piederošas zemes kāds to radaru gribētu uzstādīt, arī es viņu pasūtītu.»
Arī sociologs Aigars Freimanis norādījis uz necaurskatāmo radaru ieviešanas procesu un komunikācijas kļūmēm, kas radījušas iespaidu, ka policija šajā jautājumā aizstāv privātuzņēmuma, nevis plašākas sabiedrības intereses. Tomēr viņš aicina palūkoties dziļāk, jo pašos pamatos, noslēdzot ar privātfirmu līgumu par radaru ieviešanu, tajā esot iekļauts «ētiski kropls» pieņēmums, kas daudzos radījis dziļa aizvainojuma sajūtu. «Absurdi ir ielikt līgumā ideju, ka firma dzīvo no tā, ka ir pārkāpēji. Tas nozīmē, ka firma nemaz nevar būt ieinteresēta tajā, lai autovadītāji būtu godīgāki, jo tādā gadījumā firma būtu pagalam, un policija, kam būtu jābūt godīguma balstam, noslēdzot šo līgumu, ir pateikusi, ka firmu atbalsta,» viņš skaidrojis.
Sociālantropoloģe Agnese Cimdiņa savukārt norādījusi - mūsu sabiedrībā bieži vien cilvēki uzskata, ka ir situācijas, kurās likumu var neievērot. «Situācijā ar fotoradariem skaidri redzamas nebeidzamās svārstības starp cilvēka paša brīvo izvēli un sabiedrības institūciju noteiktajām normām. Šajā gadījumā izskatās, ka liela daļa sabiedrības neatzīst šo autoritāti, kas definējusi jauno kārtību, tāpēc tai drīzāk pretojas ar ikdienas praksēm nekā piekrīt tai klusējot. Tas ir kā sava veida protests pret neatzītu kontroles mehānismu, kas uzspiests no augšas,» viņa spriedusi.
Nedaudz citās domās ir sociologs Arnis Kaktiņš, kurš, atsaucoties uz mēnesi iepriekš tapušo SKDS pētījumu, Dienai norādījis, ka patiesībā absolūtais sabiedrības vairākums radaru ieviešanu atbalsta, vienkārši atlikušais mazākums ir tik aktīvs un skaļš, ka rada mānīgu iespaidu par sabiedrībā valdošo viedokli. «Pētījumā iezīmējās divas grupas, kuras vairāk pauda negatīvu attieksmi, - tie bija cilvēki, kuri devuši kukuļus policistiem, un cilvēki, kurus radari pieķēruši pārkāpjam ātrumu. Pirmajā gadījumā ir skaidrs, ka viņiem bezkaislīgie radari, no kuriem atpirkties nevar, nepatiks. Otrajā gadījumā radari nozīmē, ka braucēji ir spiesti mainīt savus paradumus, un šķiet, ka diezgan liela daļa no viņiem ārkārtīgi nevēlas to darīt,» teicis sociologs. Viņš gan arī minējis, ka daļēji iebildumus noteikti var skaidrot ar radaru ieviešanas procesu, jo aptauja parādījusi, ka iedzīvotāji radariem uzticētos vairāk, ja tos uzstādītu valsts, nevis privāta kompānija.