Lielā divdesmitnieka saiets šoreiz, visticamāk, nebūs miermīlīgs akadēmiskais klubiņš. Sanāksmes dienaskārtībā iezīmējas jautājumi, kas būtiski skar visas pasaules ekonomiku, Baltijas valstis ieskaitot.
Līdz ar to šī nedēļas nogale, kad Sidnejā pulcēsies pasaules lielāko ekonomiku finanšu ministri un Centrālo banku vadītāji uz G20 samitu, var nest būtisku ieskatu kopsakarībās, kas tuvākajā laikā noteiks pasaules ekonomikas virzību.
G20 sanāksmē šoreiz plānoti divi tā saucamie smagie jautājumi. Pirmais no tiem saistīts ar atšķirīgu ekonomikas smagsvaru skatījumu uz pasaules konjunktūru un tās uzmundrināšanas iespējām. ASV, Kanāda un tā saucamās straujās attīstības valstis kā, piemēram, Ķīna labprāt redzētu straujāku pasaules ekonomiskās konjunktūras uzrāvienu, līdz ar to izdara spiedienu uz lielāko Eiropas ekonomiku Vāciju, lai tā atteiktos no iecienītā taupības principa un vairāk investētu, piemēram, savā infrastruktūrā un celtu cilvēkiem algas. Šīs valstis arī labprāt redzētu, ka nākotnē vadošajām pasaules ekonomikām tiktu noteikti konkrēti izaugsmes mērķi, piemēram, 2,5 vai 3% gadā. Savukārt Vācija ir slavena ar savu «jostas savilkšanas» jeb konsolidācijas domāšanu, paģērot valsts budžetu deficīta samazināšanu, kas jo īpaši ir akmens ASV un Japānas dārziņā.
Amerikāņi savu valsts parāda augšējo robežu mēdz arvien vairāk paaugstināt, un taisnība jau ir – ja tagad notiktu valsts parādu samazināšana, samazinātos arī nauda investīcijām, ko atkal nāktos kaut kur aizņemties. Tāds apburtais loks, tomēr vidējā termiņā tā ir labākā metode, jo, uzlabojot valsts finanses, tiek stiprināta vietējā valūta, savukārt pretēja rīcība tikai uzkarsē inflāciju, kas pēc savas klasiskās definīcijas nozīmē vien to, ka tirgū ir vairāk naudas nekā preču. Tomēr pašlaik nekas neliecina par to, ka starp šiem diviem atšķirīgajiem pasaules ekonomikas skatījumiem Sidnejā varētu tikt panākts kāds saprātīgs kompromiss, līdz ar to uzskatu rīvēšanās, cīkstoties gluži kā āžiem uz laipas, visticamāk, vēl turpināsies. Tomēr nenoliedzams ir fakts, ka samazinoties pasaules konjunktūras apgriezieniem, tas atstās sekas, piemēram, arī uz globālo darba tirgu.
Otrs lielais iztirzājamo jautājumu bloks saistīts ar monetāro politiku, kurā gan ASV, gan Vācija šoreiz atrodas vienā pusē, pretējo pozīciju atstājot straujas izaugsmes valstīm. DB jau vairākkārt rakstījis, ka ASV nolēmusi mainīt savu monetārās politikas virzienu, samazinot tā saucamo dolāru drukāšanas programmu. Praksē tas nozīmē to, ka lielā karstās naudas plūsma, kas līdz tam dāsni plūda uz izaugsmes valstīm, piepeši mainīja savu virzienu un sāka plūst atpakaļ uz Ameriku. Paaugstinot savas procentu likmes, kas vēl nesen praktiski bija nulle, ASV atkal kļūst pievilcīgāka finanšu investoriem, kas savukārt stiprina nacionālās valūtas dolāra pozīcijas pasaules tirgos. Stiprāks dolārs savukārt sadārdzinās uz šīs valūtas bāzes notiekošo importu arī Latvijā, bet eksporta preces padarīs mazāk vērtīgas. Turpretim jaunattīstības valstīs, kurās, pateicoties ASV iepriekšējai monetārajai politikai, ieplūda teju triljons dolāru, notiekošās izmaiņas saistās ar vietējo valūtu devalvācijas risku, kā tas jau dzirdēts, piemēram, Brazīlijas, Turcijas un Dienvidāfrikas sakarā, kam vietējās centrālās bankas savukārt mēģina stūrēt pretim ar procentu likmju paaugstināšanu. Protams, var teikt, ka šīs sadrukātās naudas masas savā ziņā palīdzēja slēpt jaunattīstības valstu problēmas – kamēr bija šī nauda, viss bija labi, kad tā sāka plūst projām, tad varēja redzēt, kurai valstij ir kādas strukturālas problēmas jeb, poētiski izsakoties, «kurš ir peldējies pliks». Tas ir arī ASV arguments jaunattīstības valstīm – vispirms paši sakārtojiet savu saimniecību, infrastruktūru, samaziniet birokrātiju utt. Taču kopumā šiem procesiem ir ļoti nopietna globāla ietekme, jo kaut kādā brīdī tie var skart arī attīstītās valstis, atklājot labi slēpto problēmu patieso seju un apmērus.
