Teju visur citur Eiropā sāk mazināt saistībā ar Covid-19 ieviestos ierobežojumus, nupat bija šāda ziņa arī par Igauniju, bet mūsu gaužām neveiksmīgās vakcinācijas virsvadītājs Pavļuts sācis biedēt ar D+ režīmu, proti, lokdaunu. Ko tas mums nozīmē?
Uzņēmēji jau iesmej, ka tad tiešām būs d... un, ja gribat, ar lielo sākuma burtu un ar vairākiem plusiem. Jau rudenī tika lēsts, ka valstis, kuras visātrāk tiks galā ar pandēmiju – vai nu īslaicīgi ieviešot striktus ierobežojumus un norobežojoties no vīrusa ievešanas, vai strauji vakcinējot iedzīvotājus –, varēs ātrāk ļaut ekonomikai funkcionēt un tā iegūs būtiskas priekšrocības attīstībai, savukārt valstis, kurās ilgstoši saglabāsies apdraudējumi un ierobežojumi, pakļaus sevi atpalicībai.
Nu redzam, kurp ved Latviju tās ministri, šajā gadījumā ar veselības (kādreizējo ekonomikas!) ministru priekšgalā. Ir jau saprotams, kādēļ tādi draudi, – Pavļuts visupirms ir politiķis, tam galvenās rūpes ir par sevi. Visi tie līdzšinējie aizliegumi un arī draudi par jauniem ierobežojumiem ir nekas cits kā vainas par savām neprasmēm krīzes pārvaldībā novelšana uz tautas pleciem. Proti, ja saslimušo statistika kļūs sliktāka, varēs skandināt: redz, kā mēs strikti rīkojāmies, noteicām ierobežojumus cilvēkiem kontaktēties, brīdinājām par sekām, bet tā ir, ja tauta ir tik neapzinīga, nepaklausīga, nedisciplinēta utt.
Taču – vai tiešām vien tauta vainīga? Varbūt tomēr ir pamats atgādināt par aplamiem lēmumiem? Vispirms jau to, ka pārāk ilgi mums bijuši šie ierobežojumi. Cilvēki no tiem piekūst, vairs neuztver riskus tik nopietni. Kā to pirms nedēļas Dienas Biznesam ļoti trāpīgi raksturoja reklāmists Kristaps Siliņš: “Pērn bailes bija, problēmas vēl nebija. Tagad problēma ir, bet baiļu nav.” Saprotams, ka bailes var būt kā motivators rīcībai, taču, ja to nav, tad ne ar kādām uzrunām, saukļiem, politiķu brīdinājumiem un pat ne formāliem lokdauniem nebūs līdzēts. Ja cilvēki nevarēs kaut vai distancēti tikties kafejnīcās, tad viņi tiksies mājās. Ir nokavēts īstais brīdis, un ir pārsātināts ar skubinājumiem. Līdzībās runājot, nevar visu laiku ātri skriet bezgalīgi garu maratonu, skaidrs, ka vienā brīdī spēki izsīkst un rezultāts kļūst vienaldzīgs. Nu redzam, ka valstis, kas izvēlējās ciklisku pieeju, izrādījušās veiksmīgākas, jo, tajā pašā sporta terminoloģijā runājot, tikai ik pa laikam ļaujot atelpu, var cerēt uz labāku tempu uzrāvienos.
Spilgts piemērs ir Igaunija, kuru arī veselības ministrs nez kāpēc mēdz minēt kā sazin kādu bubuli, sakot: “Mēs nedrīkstam pieļaut Igaunijas notikumu atkārtošanos Latvijā!” Kādu notikumu? Viņš tiešām tik ļoti atrauts no dzīves un iedomājas, ka neviens Latvijā neinteresējas par to, kā šo krīzes laiku izdzīvo kaimiņvalstī!? Cik reižu nav runāts un rakstīts, ka pērnā gada nogalē un šī gada sākumā, kad mums bija slēgtas klātienei skolas, veikali, kafejnīcas, sporta zāles utt., mūsu ziemeļu kaimiņvalstī tas viss turpināja darboties, turklāt no jauna saslimušo skaits bija zemāks par to, kas bija Latvijā. Jā, martā arī Igaunijā bija saslimušo skaita pieaugums, viņi noteica gandrīz tādus pašus ierobežojumus, kādi mums jau ir ilgstoši, un nav brīnums, ka viņiem īslaicīgi mobilizēties izdevās daudz veiksmīgāk nekā mums teju pusgada periodā.
Rezultātā saslimstības ar Covid-19 rādītāji Igaunijā atkal ir daudz labāki par tiem, kas redzami Latvijā. Un nav brīnums, ka no 17. maija tur mācības atkal ir klātienē, jau ir atvērti veikali, muzeji ar nosacījumu, ka netiek pārsniegti 25% no maksimālās telpu ietilpības. Restorāni un kafejnīcas drīkst apkalpot klientus āra terasēs, pie viena galdiņa drīkst sēdēt ne vairāk kā 10 cilvēki. Restorānu, kafejnīcu darba laiks ierobežots līdz pulksten 21.00. Vēl vairāk – no 24. maija Igaunijā darbu varēs atsākt sabiedriskās ēdināšanas iestādes iekštelpās, teātri un kinoteātri ar nosacījumu, ka apmeklētāju skaits tiek ierobežots līdz 50% no maksimālā atļautā. Teātros un kinoteātros vienā zālē apmeklētāju skaits nedrīkstēs būt lielāks par 200. Pasākumiem būs jābeidzas ne vēlāk kā pulksten 22.00. Ēdināšanas iestādēs iekštelpās pie viena galdiņa nedrīkstēs atrasties vairāk par sešiem cilvēkiem.
Nu, sakiet, kas no tā visa ir tāds, par ko Latvijas veselības ministram būtu pamats mūs te biedēt? Bet varbūt ir jāskatās citā virzienā? Proti, tajā, kas ir paša Pavļuta atbildībā?
Vakcinēšanās tempu ziņā mēs joprojām esam starp pēdējiem Eiropā, kamēr tā pati Igaunija un vēl jo vairāk Lietuva jau ir valstu saraksta augšpusē. Pirms mēneša rakstījām, ka saskaņā ar Statista.com apkopotajiem datiem uz 8. aprīli no katriem 100 tūkstošiem iedzīvotāju Latvijā bija vakcinēti vien 9,02, kamēr Lietuvā – jau 22,82, bet Igaunijā – 23,27. Saskaņā ar datiem uz 13. maiju tas pats avots uzrāda, ka no katriem 100 tūkstošiem iedzīvotāju Latvijā bija vakcinēti 24,41, kamēr Lietuvā jau 46,68, bet Igaunijā – 42,68. Ja mēs, tāpat kā iepriekš, paliekam trešie no lejasgala, apsteidzot vien Bulgāriju un Krieviju, tad Lietuva jau ir ar sesto, bet Igaunija – 14. labāko rezultātu vakcinēšanas tempa ziņā Eiropā.
Kurš par to atbildīgs – neapzinīgā tauta vai viens no visneprasmīgākajiem veselības ministriem visā neatkarīgās Latvijas laikā? Un kurš tad šajā laikā ir vairāk pelnījis D+ vai dēvējiet to, kā gribat, – varbūt tomēr neprasmīgi valsts pārvaldītāji, nevis sabiedrība kopumā un uzņēmumi, kuru darbība jau ilgstoši ierobežota aplamu politisku lēmumu dēļ?