Kā veicināt mazo uzņēmēju atbalstu? Viens no iepējamajiem risinājumiem ir lielveikalu slēgšana vai to darbības ierobežošana svētdienā. Daudzās valstīs šāda sistēma ir veiksmīgi ieviesta, pircēji tai pielāgojušies, savukārt mazie pārtikas veikali atviegloti uzelpo, jo šī ir diena, kad klienti vairāk dodas pie viņiem. Vai uz zemnieku saimniecībām, kur iespējams iegādāties svaigus pārtikas produktus bez lielveikalu desmit reizes lielākiem cenu uzcenojumiem.
Protams, tādejādi tiek veicināta arī sabiedrības došanās ārpus telpām, nevis klīšana pa tirdzniecības centriem ar mērķi apmeklēt kādu lielveikalu un vienlaikus laiski pavadīt brīvdienu.
Nebija gan ilgi jāgaida, kad uz manu redzējumu par lielveikalu slēgšanu svētdienās reaģēja tirdzniecības centra ”Domina Shopping” direktore Dina Bunce, acīmredzami aizstāvot un iestājoties par sava lielākā enkurnomnieka “Maxima” interesēm. D. Bunces uztraukums ir saprotams, argumenti sadzirdēti, bet mēģināšu tiem pretargumentēt.
Populārākās iepirkšanās dienas ir sestdienas
Saskaņā ar “Domina Shopping” datiem, pircēju iecienītākās iepirkšanās dienas ir sestdienas. D. Bunce raksta: “Piemēram, “Domina Shopping” brīvdienās ir vislielākā pircēju plūsma – 35%. Bet, ja salīdzinām populārākās iepirkšanās dienas, tad sestdienās cilvēki to dara visaktīvāk – 20%, bet svētdienās identiskā apjomā kā piektdienās – 15%.”
Līdz ar to, ja valdībā biedrības “Zemnieku saeima” priekšlikums tiks sadzirdēts un lielveikali svētdienās būs slēgti, tad tirdzniecības centriem un lielveikaliem atliek vien būt nedaudz radošākiem un jaudīgākiem ar savām mārketinga metodēm, aicinot cilvēkus jau laicīgi iepirkties – sestdienās vai darba dienās.
Deviņas tonnas pētersīļu saknes pret simtiem tonnu ārzemju dārzeņu
D. Bunce ar lepnumu stāsta, ka šogad “Maxima” savas tradicionālās rudens ražas kampaņas ietvaros tikai no “Latvijas Mazpulkiem” vien iegādājās un pircējiem visā Latvijā piedāvāja deviņas tonnas pastinaka jeb pētersīļa saknes.
Diemžēl tikai nezinātājam iespējams acis aizmālēt ar deviņām tonnām vietējo dārzeņu, nepieminot simtiem tonnu no ārzemēm ievesto dārzeņu, kas tiek pārdoti par zemāku cenu nekā vietējā produkcija. Piemēram, vēl vasarā informējām, ka audzētāju noliktavās uzkrājies liels Latvijā audzēto tomātu un gurķu apjoms, jo lielveikalu ķēdes saviem pircējiem labprātāk piedāvā importa produkciju. Šī gada pirmajā pusē pieprasījums pēc vietējās produkcijas samazinājās par aptuveni 30%.
Vai par situācijām, kad ievestā produkcija tiek uzdota par vietējo. Vēl pavasarī atsevišķos lielveikalos varējām novērot, ka tika pārdoti it kā Latvijā audzēti āboli, tai pat laikā audzētāji neizpratnē raustīja plecus, jo noliktavās āboli sen jau bija beigušies. Vienu brīdi tika tirgoti it kā Latvijā audzēti gurķi, par kuriem bija pamatotas aizdomas, ka tie ievesti no Krievijas.
Protams, varam atgādināt arī par situāciju medus nozarē Latvijā, kurai uzmanību vērsām gan mēs, gan Latvijas Biškopības biedrība (LBB), paužot bažas par viltota medus izplatību tirgū, kā arī par lēta medus importa pieaugumu no trešajām valstīm, īpaši no Ķīnas un Ukrainas. Šie faktori kropļo tirgu, jo lētā importa medus cena bieži ir zemāka par vietējo ražotāju pašizmaksu, radot nevienlīdzīgu konkurenci.
Vai nakts tirgus ir “labā prakse”?
D. Bunce kā labo praksi savā “domrakstā” min nakts tirgu, kur zemniekiem iespējams pārdot savu preci, vienlaikus piesaucot tik skaļas frāzes kā “veiksmīga ekonomika”. Tāpēc nāksies vien ieteikt kādreiz nakts tirgu reāli apmeklēt un ieraudzīt, ka pārsvarā šeit produkciju pārdod veikli darboņi un pārpircēji, ignorējot tādu jēdzienu kā “legāla tirdzniecība”. Te viss notiek “skaidrītē”, un valsts kasē no nakts tirgus darījumiem nodokļu veidā nonāk maz. Vienlaikus jāatzīst, ja tieši lielveikali būtu daudz ieinteresētāki un pretimnākošāki iepirkt un saviem pircējiem pārdot vietējo produkciju ar saprātīgu nevis desmitiem reižu lielāku uzcenojumu, daudzi no “ēnas pārietu uz gaismu”.
Jā, un par to ķirbju čempionātu… Piekrītu, ka laba mārketinga aktivitāte, bet apšaubu, ka ar tās palīdzību pircēji tiek aicināti iegādāties tieši vietējo produkciju.
Diemžēl, ja Latvijas zemnieks asociējas tikai ar lavandu laukiem un dārzeņu piegādēm, rokdarbniekiem un amatniekiem, pamācošā tonī Latvijas lielākās lauku saimniecības aicinot “sadūšoties, būt radošākiem un radīt iniciatīvas, kas veicinātu sadarbību starp tirgus dalībniekiem”, mans ieteikums ir populistisku saukļu un muļķību vietā (jau iepriekš atvainojos par tiešumu) sēsties auto un doties pie īstajiem lauku saimniekiem, lai iepazītu viņu ikdienu, saražotā apjomus, izaicinājumus un iespējas. Iespējams, tad skatījums uz Latvijas lauksaimniecības nozari kļūs redzīgāks un kompetentāks.