Pārdodot Parex banku, valsts jebkurā gadījumā cietīs zaudējumus, jautājums tikai — cik simtu miljonu latu tie būs, uzskata eksperti.
Ilgāk novilcināta lēmuma pieņemšana par bankas sadalīšanu ievilks pārdošanas procesu, un tādējādi, iespējams, lielāki, būšot valsts zaudējumi. Turklāt, ja bankas sadalīšanas procesā tiks stiepta gumija, varot pazust arī potenciālo investoru interese, kas šobrīd vēl ir. Parex bankai patlaban vēl ir zināma vērtība: klientu bāze, filiāļu tīkls, karšu, aktīvu pārvaldes, nerezidentu bizness. «Jārēķinās, ka šodien bankas vērtība samazinās,» brīdina investīciju bankas Prudentia partneris Jānis Lielcepure.
Jāatgādina, ka valsts, pārņemot Parex banku 2008.gada nogalē, pauda apņemšanos banku pārdot pēc iespējas ātrāk, gada laikā, nosakot, ka potenciālajiem investoriem būs jāsedz visi izdevumi, kas valstij radušies saistībā ar bankas pārņemšanu, tai skaitā — divi lati par akciju iegādi, kā arī valsts iepludinātā nauda.
Ietekmē klientus
Iespējams, tieši potenciālo zaudējumu dēļ lēmumi par Parex banku ir politiski nepopulāri, un šis fakts kavē raitu bankas reorganizāciju, to sadalot nosacīti labajā un sliktajā bankā, un pārdošanu.
«Viss apkārt Parex bankai ir totāli politizēts, un tas noteikti traucē atrast sakarīgus risinājumus,» ir pārliecināts advokāts Gundars Cers, kurš tālajos deviņdesmitajos bija administrators finanšu grūtībās nonākušajā Rīgas Komercbankā (pēc vairāku akcionāru un nosaukumu maiņas tagad DnB Nord banka). Lai gan viņa rīcībā nebija detalizētas informācijas par notiekošo Parex bankā, viņš atzina, ka jebkuras bankas nedienas rada juridiski ļoti komplicētu situāciju, bet konkrētā gadījumā to vēl ievērojami sarežģī pasaules finanšu un Latvijas vietējā krīze.
Lēmumu nepieņemšanu par bankai būtiskām lietām — sadalīšanu, investoru piedāvājumu izvērtēšanu u.tml. — kā sliktāko scenāriju minēja arī Parex bankas valdes priekšsēdētājs Nils Melngailis. Finansiāli tas nozīmē nepieciešamību pēc papildu atbalsta bankai, augot uzkrājumiem, un papildu ieguldījumiem pamatkapitālā. Turklāt tiek zaudēta arī reputācija, un tas ietekmē klientu uzvedību un noguldījumu apjomu, uzskata N.Melngailis.
Sliktie aktīvi
Parex bankas zaudējumi jau 2008.gadā sliktajiem kredītiem izveidoto uzkrājumu dēļ sasniedza 124 milj. latu. Neoficiāli zināms, ka 2009.gadā Parex banka slikto aktīvu dēļ iekulsies vēl aptuveni 100 milj. latu zaudējumos. Lai gan bankas pamata biznesu traucējošie sliktie kredīti vairs nepieaug ar gaismas ātrumu, tie tomēr palielinās — tas arī ir viens no iemesliem lēmumam par bankas dalīšanu, turklāt banku kā vienu veselu arī nav reāli pārdot, uzskata eksperti. «Ja man šī banka būtu jāpērk tāda, kā stāv, es nepirktu. Vai arī samaksātu divus latus un pateiktu — cik spēšu atgūt no sliktajiem kredītiem, tik samaksāšu,» tā J.Lielcepure. Iepriekš tika lēsts, ka nosacīti sliktajā Parex bankas daļā varētu tikt novirzīta viena trešdaļa jeb teju 900 milj. latu bankas aktīvu.
Patlaban valsts aizdevumiem nodrošinājums ir bankas kredītportfelis — būtisks jautājums, kāda būs abu banku aktīvu struktūra, jo prasījuma tiesības valstij paliks pret abām Parex bankas daļām — labo un slikto. «Prasības pret «labo banku», valsts, iespējams, varētu atgūt pilnībā, bet prasības būs arī pret «slikto banku», kur potenciāli zaudējumos būs jānoraksta vairāki simti miljonu,» tā J.Lielcepure. Tomēr tas, kādi būs mīnusi, atkarīgs no tirgus situācijas un no sarunām ar investoriem. Pieņemot, ka valsts ieguldījusi 900 milj. latu un piedāvājums ir nopirkt banku par 600 milj. latu, neatgūti paliek 300 miljoni, un J.Lielcepure neizslēdz, ka šāds kopējais zaudējumu apjoms varētu izveidoties slikto kredītu dēļ. «Es valsts vietā norakstītu tos 300 miljonus, paņemtu naudu, jo tā ir vajadzīga. Būtu dubults ieguvums — dabū naudu un partneri ar vārdu, kas atkal stabilizēs visu banku sistēmu, atjaunos uzticību investoriem,» spriež J.Lielcepure.
Tiesa, vēl atklāts jautājums, vai valsts izvēlēsies potenciālos zaudējumus norakstīt vai to naudu, ko nevarēs dabūt uzreiz, mēģinās atgūt ilgākā laikā. Jautājums — cik ilgā laikā? Tie varētu būt 8—10 gadi, sprieda eksperti, vērtējot arī Zviedrijas pieredzi. N.Melngailis uzskata: vai valsts varētu uzreiz neatgūt vai vispār neatgūt daļu ieguldījumu, ir atkarīgs no sarunām ar potenciālajiem investoriem, kurās valstij skaidri jāformulē savas intereses. «Šāds risinājums būtu iespējams, ja nav pietiekami plašas investoru intereses un valsts izšķiras par straujāku risinājumu, ko liek par prioritāti šim darījumam,» tā N.Melngailis.
J.Lielcepure pauda uzskatu, ka Parex bankas daļu pārdošanas gadījumā sarunas priekšmets varētu būt par bankas kapitālu. Tādēļ valstij varētu būt vēl jākapitalizē ieguldījumi — divas trešdaļas, puse vai 100% ieguldītās naudas. Līdz šim valsts kopumā bankā noguldījusi vairāk nekā 800 milj. latu, tostarp pamatkapitālā pērn ieguldīti 140.75 miljoni, kas ir ap 17% no kopējiem ieguldījumiem. 2009.gada 30.septembrī Parex bankas pamatkapitāls bija 205.8 milj. latu, bet bankas kopējais kapitāls un rezerves zaudējumu dēļ bija mazākas — 160 miljonu. Tādējādi, pieaugot zaudējumiem, lai izpildītu FKTK noteiktos normatīvus par kapitāla pietiekamību, akcionāram jāveic papildu ieguldījumi pamatkapitālā. Nesadalot banku, ieguldījumi jāveic valstij.
Būs pazīstams investors
Potenciālo Parex bankas labās daļas pircēju vidū kā reālākās tiek minētas tās institūcijas, kuras Latvijā jau ir pārstāvētas, vai tās, kas paziņojušas, ka ir interese par šo reģionu, piemēram, Eiropas, Ziemeļeiropas spēlētāji. J.Lielcepure pauda viedokli, ka Parex bankas iegāde būtu loģisks pirkums, piemēram, Nordea bankai (iepriekš tika minēta kā viens no potenciālajiem pircējiem), jo ir acīmredzama iespējamā sinerģija — Nordea bankai nav izvērsta filiāļu tīkla, bet vienlaikus banka patlaban ir viens no retajiem spēlētājiem, kas agresīvi ieiet privātpersonu segmentā.
.jpg)
.jpg)
