Visi trīs Liepājas Biznesa inkubatora darbinieki – vadītājs Gints Reķēns, vecākais projektu vadītājs Ruslans Meļņiks un projektu vadītāja Guna Sprūde – ir reemigranti
Viņu stāsti ir līdzīgi un vienlaikus atšķirīgi. Visi auguši Liepājā, pēc mācībām vidusskolā izlēma doties pieredzes un zināšanu meklējumos ārpus Latvijas robežām, taču vienmēr bija pārliecināti – atgriezīsies, lai to liktu lietā savā dzimtenē.
Fragments no raksta, kas publicēts 27. marta laikrakstā Dienas Bizness:
Gints: Veidojot jauno komandu, papildu punkti tika doti reemigrantiem, jo inkubatora galvenā ideja ir ne tikai pārstāvēt liepājniekus Latvijā, bet arī aiz tās robežām. Inkubatoram sadarbība ar ārzemju partneriem ir ļoti liels darbības lauciņš, arī mūsu klientiem tas ir svarīgi. Jaunajiem uzņēmējiem mācām pasaules ambīcijas. Lai nedomā tikai par Liepāju, Rīgu vai Latviju, bet savus produktus plāno arī eksportēt. Mums ir savs skatījums par valstīm, kurās esam bijuši, – kāds ir cilvēku domugājiens, kā ar viņiem labāk runāt. Rakstīt e-pastu britam ir pilnīgi citādi nekā amerikānim vai dānim.
Guna: Kad strādāju Content Lab by Radisson Hotel group, darbojos ar cilvēkiem no visas pasaules. Iemācījos, kā ar katru kultūru vajag runāt. Vācieši, piemēram, ir strikti, īsi un konkrēti. Savukārt itāļi labprāt veido attiecības un uzzina vairāk par otra personīgo dzīvi. E-pasta sarakstē ar atšķirīgām kultūrām jāpievērš vērība, cik detalizētu informāciju ir vērts paust, humoram un pat izsaukuma zīmju lietošanai.
Gints: Savs komunikācijas veids ir arī latviešiem. To redzi tikai tad, kad esi padzīvojis citur. Anglijā vispirms dažas minūtes jāparunā par laikapstākļiem un tad var sākt uzdot tiešākus jautājumus. Latvijā, it īpaši pie lieliem uzņēmējiem, pat īsti nav jāsasveicinās, uzreiz var sākt runāt par tēmu. Mums patīk tieša valoda.
Vēlme iegūt izglītību ārzemēs jums lika iziet no komforta zonas un pilnveidoties. Vai varat teikt, ka arī izglītības kvalitāte citur ir labāka nekā Latvijā?
Gints: Man ir grūti spriest, jo neesmu Latvijā studējis. Nebiju apzinīgākais skolēns Liepājā un arī ne apzinīgākais students Londonā. Tomēr bija daži lektori, kurus ļoti augstu vērtēju. Piemēram, uzņēmējdarbību mācīja miljonārs. Tas nav cilvēks, kurš vienkārši izlasījis grāmatu pirms manis. Taču pats lielākais ieguvums bija tas, ka varēju apvienot skolu ar darbu. Man bija pilna laika studijas, un vienlaikus biju pilna laika darbinieks. Pabeidzot universitāti, man jau bija pieredze dažādās nozarēs.
Guna: Kad Dānijā apsēdos auditorijā un lekcijas laikā cilvēki sāka oponēt pasniedzējam, man bija pārsteigums. Likās ļoti interesanti, ka ne tikai lektoram var būt taisnība, bet arī studentam ir iespēja pamatot savu viedokli, kāpēc tas ir pareizs. Diskusiju veids palīdzēja apgūt mācību vielu daudz ātrāk, deva iespēju paraudzīties uz lekciju tēmām caur studentu personīgajām pieredzēm.
Ruslans: Manā universitātē lektori bija cilvēki, kas var dot praktiskus padomus, – ar ļoti lielu pieredzi savā jomā. Programmēšanu mācīja cilvēki ar divdesmit gadu pieredzi. Galvenais bija tas, ka varēja ar viņiem brīvi aprunāties un izteikt savas domas, ja uzskati, ka rezultātu var sasniegt efektīvāk.
Gints: Londonas Universitātē ir tā – ja kaut ko zini, pats meklē veidu, kā vari iet to stāstīt citiem bez maksas, lai kaut ko dotu atpakaļ savai valstij. Latvijā uzņēmēji īsti to nevēlas darīt. Ir jālūdzas. Nav vēlmes dalīties, jo vēl lielā mērā ciklējamies uz vēlmi nopelnīt aizvien vairāk.
Kāpēc izlēmāt atgriezties Latvijā?
Ruslans: Galvenais iemesls bija mentalitāte. Dānijā uzreiz sapratu – tā nav mana valsts. Mēģināju atrast ar cilvēkiem kontaktu – tu vari ar viņiem runāt virspusēji, bet nākamajā līmenī netiec, pat ja ir valodas zināšanas.
Gints: Kad skolas laikā dzīvoju Liepājā, Rožu laukums nelikās nekas īpašs. Taču, kad, padzīvojot ārzemēs, atbraucu pirmo reizi atvaļinājumā un izgāju tam cauri, likās – wow, cik skaisti! Interesanti – lai iemīlētu savu pilsētu, tev laikam ir jāaizbrauc prom.
Guna: Mans galvenais iemesls, kāpēc atgriezos, ir spēcīgas ģimenes saites. Un zināju arī to, ka vēlos savai valstij dot atpakaļ to, ko esmu guvusi, dzīvojot ārzemēs. Mums visiem ir jāmācās no labajām praksēm ārpus Latvijas robežām. Tā ir viena no lietām, ko kultivējam mūsu inkubatoros. Veidojam kopienu, mudinām klientus aizbraukt uz citiem inkubatoriem, pastāstīt par savu produktu, gūt jaunas zināšanas semināros, dalīties pieredzē. Braucam uz vietējām un ārvalstu izstādēm, lai iemācītos jaunas lietas, gūtu jaunas dvesmas, kontaktus un sadarbības partnerus. Tu vari būt valsts patriots, bet nedrīkst aizmirst, ka esi arī pasaules pilsonis.
Gints: Man bija grūtāk pārcelties no Londonas uz Latviju nekā no Latvijas uz Londonu. Dažu gadu laikā to ļoti iemīlēju. Ārzemēs neskaities patriots, ja saki, ka mīli tikai zemi. Tev ir jāmīl arī cilvēki un viss pārējais. Citās valstīs zina – man ir tik, cik vajag, un vienu dienu nedēļā varu ko dot atpakaļ sabiedrībai. Patriotisms izpaužas darbos. Latvijā nereti ir dzirdēts, ka britu pieklājība ir neīsta, taču pat bez tālāka nodoma uzdots jautājums «kā tev iet?» var padarīt otra dienu labāku.
Visu rakstu lasiet 27. marta laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!