Strādā kā zirgs un līksmojies kā ķēniņš! — cienīga devīze vīram, kurš pagrabstāva konditorejas cehu spēja pacelt līdz cienījamai akciju sabiedrībai. Vilhelms Ķuze radīja savu karalisti tāpēc, ka nevēlējās mūžu nokalpot kā ierēdnis.
Kas zina, vai nacionālā vēsture maz varētu lepoties ar šī veiksmīgā uzņēmēja pieredzi, ja Krievijā 1. pasaules kara beigu pusē varu nebūtu sagrābuši lielinieki. Vilhelmam Ķuzem tur juku laikā klepus konfekšu ražošana veicās tik teicami, ka viņš iegādājās divus nekustamos īpašumus un uz Maskavu ataicināja pat brāļu bērnus – palīdzēšot izskolot. Lielinieku laikā cukura trūkuma dēļ Ķuze no konfekšu ražošanas pārmetās uz apavu krēmu un šķita esam nogruntējies uz ilgu palikšanu. Kaut arī 1919. gada nogalē privātuzņēmējdarbību aizliedza, Vilhelms Ķuze slepeni ražoja sveces, gumiarābika līmi, ziepes un cerēja.
Jau 1918. un 1919. gadā viens otrs latvietis bija atradis iespēju nokļūt no Maskavas Latvijā, bet mums negribējās visu iedzīvi: divus namus, dzīvokļa iekārtu u.t.t. atstāt, jo vienmēr vēl cerējām, ka apstākļi grozīsies uz labo pusi. Bet kad nacionalizēja namus un ierēdnis ar aršīnu rokās ieradās dzīvoklī, lai izmērītu grīdu platību un izvestu dzīvokļa uplotņeņije, tad jutām, ka palikšana vairs nebūs – atzina Vilhelms Ķuze.
Uzņēmīgā latvieša plānus laika elpa izjauca jau otro reizi. Pirmo reizi viņa ieceres sagrāva pirmais pasaules karš – Vilhelmam Ķuzem ar sievu Olgu, divām meitiņām (ģimeni viņš nodibināja 1901. gadā, apprecot pazīstamā gleznotāja Voldemāra Zeltiņa māsu Olgu Zeltiņš) un ražošanas iekārtām 1915. gada augustā nācās evakuēties uz Maskavu. Taču neatlaidīgajam latvietim bija pamatīgs krampis. Pēc pieciem gadiem, atstājis Maskavā kreņķos zaudētās savas 100 mārciņas svara (evakuējoties uzņēmējs svēra 245 mārciņas, bet pārbraucot vairs 145), viņš Rīgā lietai ķērās klāt trešo reizi. Un tapa nacionālās ekonomikas leģenda – Vilhelma Ķuzes saldumu karaļvalsts, zināma kā konditorejas fabrika V. Ķuze.
Tas viss, pateicoties viņa atziņai – gribu strādāt patstāvīgi, nevis kādam kalpot.
Matemātiķa paziņas
Vilhelms Ķuze dzimis 1875. gada 6. septembrī Zaubes pagasta Inģistēnos kā saimnieka vidējais dēls. Viņa vectēvs Jānis bija brandvīna meistars Jaunpils muižas spirta dedzinātavā, bet tēvs Kārlis – skroderis un veikls amatnieks. Desmit gadu vecumā Vilhelmu nodeva mācībā Jaunpils draudzes skolā. Pēc trim gadiem – Nītaures ministrijas skolā, bet piecpadsmit gadu vecumā – Cēsu pilsētas skolā. Vilhelms nebija gluži teicamnieks, taču arī arjergardā nevilkās. Allaž bija viens no pirmajiem matemātikā. Pēc diviem gadiem viņš skolu beidza, un ar to skološanai tika pielikts punkts, jo vecākiem skolā vajadzēja laist arī jaunāko brāli. Vilhelms prātoja par kāda aroda apgūšanu, tomēr mātes mudināts nolēma kļūt par skolotāju – tos neiesauca zaldātos, kam aktīvais karadienests tolaik ilga četrus piecus gadus. Viņš nokārtoja pilsētas draudzes skolotāja eksāmenu.
Taču skolotāja darbā pavadītais laiks nākamā fabrikanta karjerā nebūt nebija zemē nomests – pirmkārt, Vilhelms ieguva draugus, kuri palīdzēja spert pirmos soļus uz uzņēmējdarbības pusi. Otrkārt, izvilka laimīgo lozi rekrūšu ņemšanas komisijā, kas nozīmēja, ka skolotāja arodu var droši mainīt pret kādu citu ienesīgāku.
Kļuvis par palīgskolotāju pie skolotāja Jāņa Auškāpa Baižkalnos Raunas pusē, Vilhelms skoloja viņa jaunāko dēlu Jūliju, kurš nākamībā kļuva par izglītības ministru Kārļa Ulmaņa režīmā. Savukārt pēc Auškāpa vidējā dēla Hermaņa, Otto Erbes fabrikas kantora ierēdņa Rīgā, ieteikuma 1897. gada 9. maijā Vilhelms Ķuze sāka strādāt šajā kantorī ar 30 rubļu algas mēnesī.
Dzīves skola
Vairāk nekā 14 gadus – līdz 1911. gada 15. augustam viņš nostrādāja Erbes fabrikas kantorī. Te nākamais saldumu karalis guva nenovērtējamu pieredzi. Karjeru sāka kā algu aprēķinu nodaļas darbinieks, beidza kā uzņēmuma kalkulators (rēķinvedības darbinieks, kurš kalkulē iepirkšanas un pārdošanas cenas – aut.). Laiku pa laikam strādāja par korespondentu, ceļojošu aģentu un grāmatvedi, izpildīja arī citus kantora darbus. Galu galā apguva fabrikas darbvedību no A līdz Z. Erbe, ievērojis, cik veikli Vilhelms Ķuze rēķina algas, uzticēja viņam kalkulāciju, ko līdz tam vadīja pats.
Pārliecinājies, ka šefa kalkulācijas metode ir neapmierinoša, jaunais speciālists izrakstīja no Vācijas attiecīgu literatūru, taču nevienu aprakstīto metodi neatzina par labu esam, tāpēc izstrādāja pats savējo, par kuru 1898. gadā rūpniecības kalkulācijas konkursā Frankfurtē pie Mainas saņēma pat godalgu.
Starta mācība
Kā patstāvīgs uzņēmējs Vilhelms Ķuze sāka strādāt 1906. gadā. Ar mazu iemaksu un parādu pārņemšanu ieguva īpašumā nelielu koka divstāvu namu Rīgā, Laboratorijas ielā 7 un atvēra tajā pārtikas veikalu. Kapitāla jaunajam censonim nebija, bet tirgotājam paša namā piegādātāji labprāt deva kredītu. Tirgojās sieva un sievasmāte, bet pats īpašnieks turpināja strādāt Erbes fabrikas kantorī. Veikala apgrozījums bija liels, bet gaidītās peļņas vietā – zaudējumi.
Šis ir pirmais un vienīgais gadījums Ķuzes dzīvē, kad tas nodarbojās ar tirdzniecību tīrā veidā un cieta neveiksmi. Ķuze nāk pie pārliecības, ka tirdzniecība nav viņa īstais darba lauks, tādēļ tālākā dzīvē viņš vairs nekad ar tirdzniecību vien nav nodarbojies, bet piegriezies savai sirdslietai – ražošanai un tikai savu ražojumu pārdošanai, – raksta Vilhelma Ķuzes znots Rūdolfs Veidemanis.
Vilhelms Ķuze namu pārdeva, nopirka lielāku Mazajā Palisādu ielā, iekārtoja un pārdeva ar dažiem tūkstošiem rubļu peļņas. Pazīšanās latviešu kredīta iestādēs deva iespēju saņemt kredītu. Nokalpot mūžu kā ierēdnis viņš negribēja. Bet ko iesākt? Tirdzniecība viņu vairs neinteresēja, bet vienīgais amats, ko Vilhelms Ķuze prata, bija tēva mājās iemācītais maiznieka darbs – 1910. gadā viņš noīrēja telpas Avotu ielā 16 un atvēra maiznīcu konditoreju. Viņš nolēma noārdīt atkāpšanās ceļu – aizgāja no darba Erbes fabrikā, lai ar visu sirdi un dvēseli darbotos savā uzņēmumā. Kauliņi bija mesti, taču sākumā bija grūti savilkt kopā galus.
Lēmums turēties
Kāds veikala draugs man deva padomu uzņēmumu likvidēt un iet atkal svešā darbā. Tādā gadījumā cerības uz patstāvību būtu uz mūžu apraktas, jo reiz zaudētu uzticību un kredītu būtu grūti atkal kādreiz atgūt. Nolēmu turēties līdz beidzamai iespējai. Nācās atstāt sliktās darbnīcas telpas Avotu ielā un pārcelt ceptuvi uz citu labāku vietu, – stāstīja Vilhelms Ķuze.
Viņš nopirka namu Krāsotāju ielā 25 un uzbūvēja plašu darbnīcu ar tvaika cepamo krāsni, kas bija viena no pirmajām Rīgā. Paralēli veikalam Avotu ielā 16 atvēra vēl dažas pārdotavas pilsētā, bet galvenokārt apkalpoja daudzas pārtikas preču tirgotavas. Preču izvadāšanai nodarbināja četrus zirgus. Taču – apgrozījums bija liels, bet peļņa – atkal niecīga. Sapratis, ka lielās konkurences dēļ labāku panākumu nebūs, Vilhelms Ķuze nolēma līdztekus sākt konfekšu un šokolādes ražošanu. Un trāpīja desmitniekā. Tikai ar grāmatās gūtām zināšanām bagāžā 1912. gadā nākamais fabrikants ierīkoja nelielu konfekšu darbnīcu, pieņēma meistaru un sāka strādāt. 1913. gadā iegādājās pirmās šokolādes mašīnas, pieņēma šokolādes meistaru un sāka ražot arī šokolādi. 1914. gadā konditorejas fabrika V. Ķuze nodarbināja jau 60 cilvēku.
Karalistes tapšana
Pirms kara Rīgā iegūtā uzticība deva viņam iespēju tikt pie neliela kredīta – 1920. gada decembrī Vilhelms Ķuze atjaunoja darbu pagaidām tikai biskvītu ceptuvē ar 5 vai 6 strādniekiem. Bija pats sev grāmatvedis, kalkulators un kantorists. 1921. gadā Vilhelms Ķuze deva darbu jau 15 strādniekiem. Nākamajā gadā atjaunoja konfekšu un karameļu nodaļas, pēc gada – arī šokolādes nodaļu, strādnieku skaitam pieaugot līdz simtam, un sāka būvēt jaunu plašu fabriku. Taču šī 1924. gadā jaunapgūtā ēka bija par šauru, tāpēc 1928. gadā guldīja pamatakmeni jaunai trīsstāvu fabrikas ēkai. Pēc gada tā bija gatava. Fabriku nemitīgi paplašināja un aprīkoja ar modernākajām ražošanas iekārtām. 1930. gadā Vilhelma Ķuzes fabrika sāka ražot kafiju, 1936. gadā – kakao, togad strādnieku skaits pārsniedza jau 500, bet dienas raža bija pieci tūkstoši kilogramu, un preču apgrozījums vietējā tirgū vidēji sasniedza 2,5 miljonus latu gadā.
Sākot ar 1935. gada 1. janvāri, V. Ķuzes uzņēmumu pārveidoja akciju sabiedrībā ar vienu miljonu divsimt tūkstošu latu lielu pamatkapitālu. Savus ražojumus sabiedrība eksportēja uz dažādām Eiropas valstīm, Ziemeļameriku, Āfriku, Āziju, Austrāliju. Produktu sarakstā bija 500 nosaukumu: 50 biskvītu, 65 šokolādes, 90 šokolādes konfekšu šķirnes; karameles, monpansjē, augļu un dažādas citas konfektes ražoja ap 150 šķirnēm, vēl 25 šķirņu vafeles, 30 šķirņu kafiju, piparkūkas, eglīšu konfektes, figūras (pildītas un nepildītas) un citus kārumus.
Iekarot un paturēt
Darbā Vilhelms Ķuze ieradās ik rītu agri līdz ar pārējiem kantora darbiniekiem, bet darbu bieži beidza pēdējais. Svarīgākos uzdevumus veica personīgi, bet labprāt ieskatījās arī mazāk nozīmīgos. Problēmas analizēja, bet necieta garas runas un tukšu pļāpāšanu. Prasīja konsekventi izpildīt pieņemtos lēmumus. Fabrikas darbā iesaistīja visu ģimeni – sieva Olga bija akciju sabiedrības valdes kandidāte un fabrikas galvenā kasiere, meitas – Erna, zobārste pēc izglītības, un Velta strādāja akciju sabiedrības kantorī par kasieres palīdzēm. Vecākās meitas vīrs Rūdolfs Veidemanis bija sabiedrības tirdzniecības direktors, bet jaunākās – Jūlijs Muške – strādāja par tehnisko direktoru.
Ārpus darba Vilhelms Ķuze atļāvās saprātīgas izpriecas – ilgus gadus nodarbojās ar medībām un makšķerēšanu, bieži bija redzams operas un teātra izrādēs, mākslas izstādēs. Veselības kopšanas nolūkos pa mēnesim pavadīja ārzemju kūrortos. Kopš darba Otto Erbes fabrikā Vilhelms Ķuze iesaistījās arī sabiedriskajā dzīvē, mūža gaitā darbojoties vairāk nekā 50 dažādās saimnieciskās, kultūras un ar sabiedriskiem mērķiem saistītās organizācijās, kā arī atbalstot tās ar prāviem ziedojumiem.
Vilhelms Ķuze neslēpa savu veiksmes formulu. Lūk, tā – iekarot un paturēt tirgu, ražojot tikai labu preci par iespējami lētām cenām! To panāk ar solīdu rīcību tirdzniecībā un rūpniecībā, pirmklasīgām izejvielām, modernākajām ražošanas iekārtām, kas dod iespēju ražot lēti un, visbeidzot, ar augsti kvalificētiem, labi atalgotiem, apmierinātiem un kopējā darbā ieinteresētiem meistariem un strādniekiem. Taču izšķirošais faktors ir pareiza vadība un organizācija! Ak, jā, un precīzi aptverta reklāmas nozīme. Vilhelma Ķuzes fabrikas ražojumu reklāmas jau 1924. gadā parādījās sporta presē.
Sportisti! Ķuzes šokolādē barībvielu saturs, rēķinot pēc kalorijām, apmēram 4 reizes lielāks nekā olās vai vidēji treknā vēršu gaļā. Tāpat arī Ķuzes biskvītu un vafeļu barības vērtības pārsniedz 3,5 līdz 4 reizes gaļas un olu barības vērtību. Tāpēc, kad mums spēks un izturība vajadzīgi, nekad neaizmirsti Ķuzes ražojumus!
Sports reklamēja Vilhelmu Ķuzi, un Ķuze neaizmirsa sportu. Sākotnēji – 20. gados – viņa fabrikas futbola komandā spēlēja amatieri, bet jau kādā 1934. gada dienā pēc fabrikanta sarunas ar toreizējo futbola karali Albertu Šeibeli Latviju pāršalca sensācija – augstākās līgas spožākā zvaigzne Rīgas Vanderera kapteinis piekritis pāriet uz necilu komandu, kas knapi apsildījusies zemākajā līgā. Ķuzes meistarkomanda drīz spēlēja virslīgā, bet 30. gadu vidū avīzēs parādījās virsraksti, kas reklamēja viņa ražojumu brendu: V. Ķuze – joprojām 2. līgas meistarības priekšgalā!, V. Ķuze – mūsu jaunā virslīgas vienība!
Lēģera receptes
Tāpat kā daudzus tūkstošus citu latviešu Vilhelmu Ķuzi apcietināja 1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju un iegrūda lopu vagonā ar parašu vidū. Etapos izmocītais saldumu rūpnieks Usoļlaga lēģerī Prižim nonāca slims. Resns, pamaza auguma viņš caurām dienām sēdēja lēģera vidū uz bluķa, kaut ko pierakstot ar zīmuļa galu uz baltu lapu strēmelēm. Meža darbos nevarīgo fabrikantu nedzina. Šķiet, pat trūcīgā ēdiena izsniegšanas reizēs viņš sapņaini ik pēc kāda laika kaut ko pierakstījis. Izrādījās, ka top receptes konfektēm, vafelēm, cepumiem. Kādu dienu Vladislavs Urtāns pret avenēm iemainīja divas konfektes, ko bijušais pulkvedis Jirgensons, tīrot čemodānu, bija atradis starp finiera salaidumiem.
– Man ienāca prātā uzdāvināt vienu konfekti Ķuzem. Pieeju un saku, ka gribu viņu pacienāt ar Saivu, kas nākusi no viņa kādreizējās rūpnīcas. Ķuze neticēdams skatās uz mani, uz konfekti, tad kaut kur debesīs un atkal uz konfekti. Drebošām rokām, piespiedis Saivu pie krūtīm, Ķuze teica: Mīļais draugs, tā ir visdārgākā konfekte manā mūžā. Ja nu mēs vēl satiktos brīvē, tu varēsi ēst, kādas tik gribi konfektes, visu mūžu!, – raksta Vladislavs Urtāns.
Vilhelma Ķuzes lēģerī pierakstītās receptes nekad nav pārtapušas jaunās saldumu šķirnēs. Viņš nomira 1941. gada 4. oktobrī.
Toties uzņēmēja īpašums tika pārdēvēts par komunistiskā darba uzņēmumu 17. jūnijs, pēc valsts neatkarības atgūšanas konditorejas fabrika ieguva Staburadzes vārdu, bet šobrīd ir iekļauta akciju sabiedrībā Laima.