Eiropas Savienības (ES) valdību tēriņi 2018. gadā bijuši 46,7% apmērā no IKP, liecina Eurostat apkopotie dati.

Pēdējo gadu laikā šī attiecība nedaudz sarūk, kur, piemēram, 2012. gadā tā atradās gandrīz pie 50% no reģiona IKP.

Daļēji tas ir noticis fiskālās taupības rezultātā. Liela ietekme gan ir bijusi tam, ka Eiropas ekonomika palielinājusies (tiesa gan, pārsvarā - ļoti, ļoti lēni). Ja tā aug, pie aptuveni vieniem un tiem pašiem vai pat lielākiem tēriņiem, attiecība izskatās nedaudz jaukāka. Vislielāko daļu no šiem tēriņiem aizņem sociālā aizsardzība (tas ietver, piemēram, pensijas) - tai ES tiek atvētīti 19,2% no IKP (jeb 41,2% no kopējiem tēriņiem).

Atbilstoši Eurostat prognozēm jau 2055. gadā Igaunija apsteigs Latviju pēc iedzīvotāju skaita.

Kā liecina CSP un Baltijas valstu galveno statistikas iestāžu dati, tad reģionālā nevienlīdzība Latvijā ir vienkārši gigantiska, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju. 2022. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju Igaunijas attīstītajā daļā Tallinā un vismazāk attīstītajā apriņķī - Pelvā atšķīrās 2,7 reizes. Lietuvā ir līdzīgi: 2022. gadā atšķirība starp Viļņas un Tauraģes apriņķu vidējo IKP uz vienu iedzīvotāju atšķīrās arī 2,7 reizes.

Savukārt Latvijā atšķirība starp Mārupes novada un Augšdaugavas novada IKP uz vienu iedzīvotāju bija 5,4 reizes liela. Par Latvijas un Baltijas valstu reģionālajām atšķirībām šī gada 15. martā tika veikts ziņojums Latvijas Universitātes 82. starptautiskās zinātniskās konferences Telpiskās attīstības un plānošanas sekcijā.

Pie šāda secinājuma jānonāk, pētot Eurostat datus par dažādām Eiropas Savienības valstīm, salīdzinot kādu īpašu matemātiski izveidotu rādītāju, kurā apvienota pirktspēja un iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, kas Latvijas gadījumā pēdējos piecus gadus praktiski stāv uz vietas.

Eiropas indekss valstu salīdzināšanai

Pirktspējas koriģētais iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju ir Eurostat mērījums visās Eiropas Savienības valstīs, kur IKP uz iedzīvotāju ir saprotamākā mērījuma daļa. To iegūst, dalot IKP ar vidējo iedzīvotāju skaitu valstī atbilstošajā gadā. Datus par valstīm sniedz to statistikas pārvaldes, lietojot vienotu metodiku. IKP pēc būtības ir ekonomiskās aktivitātes mērs, kas tieši attiecas uz tautsaimniecības saražoto preču un pakalpojumu kopējās izlaides vērtību, atskaitot starppatēriņu, bet pieskaitot neto nodokļus par ražojumiem un importu. Vidējais iedzīvotāju skaits valstī tiek minēts tādēļ, ka faktiski neviens ES vairs neveic tautas skaitīšanu pēc vecajiem standartiem, bet iedzīvotāju uzskaite ir elektroniska, izmantojot valsts datu avotus. Tā katrā valstī tiek iegūts vidējais iedzīvotāju skaits, kas tuvināti atbilst reālajam skaitam, ja šāda skaitīšana tiktu veikta. Statistikas tabulā redzamais pirktspējas koriģētais IKP uz iedzīvotāju gadā ir IKP uz iedzīvotāju valstī, kas izteikts pirktspējas standartos (PPS). Stāsts ir par kopēju valūtu, kas novērš cenu līmeņu atšķirības starp valstīm, lai varētu jēgpilni salīdzināt IKP apjomu. Vērtības tiek piedāvātas arī kā indekss, kas aprēķināts attiecībā pret Eiropas Savienības vidējo rādītāju, kas noteikts kā 100 vienības. Ja valsts indekss ir lielāks par 100, tad šīs valsts pirktspējas koriģētais IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju ir augstāks par ES vidējo un otrādi. Indekss pēc būtības arī paredzēts salīdzinājumiem starp valstīm Eurostat metodoloģijā.

Valsts ilgstoši kavē visu darbu izmaksu veikšanu Ķekavas apvedceļa būvniekam.

Pagājušā mēneša vidū – 13. oktobrī – ar gana vērienīgu pasākumu, tostarp ierasto lentīšu griešanu, tika atklāts jaunais Ķekavas apvedceļš, kas ir padarījis ērtāku un ātrāku pārvietošanos ne tikai tiem autovadītājiem, kuri mēro ceļu virzienā no Rīgas uz Bausku, bet arī Ķekavas iedzīvotājiem, kuriem tādēļ tiek noņemts salīdzinoši intensīvās autosatiksmes slogs tieši caur Ķekavas centru, tādējādi mazinot gan troksni, gan arī gaisa piesārņojumu.

Ķekavas apvedceļa būvniecība tika īstenota kā Baltijā pirmais publiskās un privātās partnerības (PPP) projekts ceļu infrastruktūras būvniecībā, ko no vienas puses īstenoja Latvijas valsts VISA “Latvijas Valsts ceļi” (LVC) personā (publiskais partneris) un AS “Kekava ABT”, kuru 80% apmērā pārstāv Luksemburgā reģistrētais infrastruktūras fonds “TIIC 2 S.C.A. SICAR. PPP” no otras puses kā privātais partneris. Līgums par darbu veikšanu tika noslēgts 2021. gada 16. jūlijā, sākotnējā līguma kopsumma bija 122,14 miljoni eiro. Būvnieki apjomīgo pasūtījumu ne tikai izpildīja nolīgtajā laikā, bet visa būvniecības procesa ietvaros ietaupīja 15 miljonus eiro.

Drošības un kārtības nodrošināšanai dažādas Eiropas Savienības valstis tērē dažādas summas proporcionāli savam iekšzemes kopproduktam (IKP). Atbilstoši Eurostat metodoloģijai iznāk, ka Latvija drošības un sabiedriskās kārtības finansēšanā vairāk līdzinās Bulgārijai, bet Lietuva ‒ Ziemeļvalstīm.

Pēdējo nedēļu notikumi valstī parāda aizvien jaunus iekšējās drošības robus, kas, iespējams, ir ilgstošu sistēmisku aplamību sekas.

Drošības problēmas ir ilgāk par divām nedēļām

Tas, ka policijas darbs pieklibo, nav tikai pēdējo nedēļu sakāpināto emociju iespaids. Mēs varētu nolikt malā sievietes slepkavību Jēkabpilī un jauniešu izdarības Imantā un atcerēties senākus gadījumus. Piemēram, puisēna Ivana pazušanu Liepājā 2017. gadā, kura līķi atrada pēc pāris dienām Dubeņu mežā. Var atcerēties advokāta Rebenoka slepkavību, kas tika izdarīta ar īpašu cinismu un cietsirdību, bet izskatās, ka lieta paliks neatrisināta. No dažādiem individuāliem gadījumiem politiķi taisa savas scēnas un būvē balsojumu kāršu namiņus, it kā viņu oponenti būtu kūdījuši kādu varmāku, slepkavu vai maniaku, tomēr fonā neatbildēts paliek jautājums par pašu sistēmu pēc būtības. Vai ar to viss ir kārtībā?

Turpinot tēmu par dzimumu kā biznesa vidi ietekmējošu faktoru, skaidrojām, vai dzimums ietekmē algas lielumu. Tā kā atalgojums ir konfidenciāls jautājums, par to runā reti un bieži vien gadu garumā netiek pamanīta vai apzināti tiek ignorēta bīstama tendence – dziemžēl sieviešu darbam tiek piešķirta zemāka vērtība, nekā vīriešu darbam. Rezultātā sievietes saņem mazāku atalgojumu nekā vīrietis.

Tas ir biznesa vides skelets skapī jeb birojā, par ko izvairāmies runāt, bet statistika nepārprotami liecina - šobrīd Latvijā sieviešu alga ir par vidēji 17% zemāka nekā vīriešiem. No vienas puses tas saistīts ar faktu, ka sievietes vairāk nodarbinātas zemāk atalgotās nozarēs un ieņem zemākus amatus, bet no otras puses – vēl joprojām atalgojuma līmeni ietekmē arī stereotipi par vīrieti kā galveno pelnītāju, ģimenes galvu, kuram pienākas lielāks atalgojums un līdz ar to par līdzvērtīgas nozīmes darbu vīrietis saņem lielāku algu nekā kolēģe - sieviete.

Rezultātā sieviete labprātīgi divus mēnešus gadā faktiski strādā bez atalgojuma, ja salīdzinām viņas ienākumus ar vīrieša algu. Vienkāršojot situāciju, varētu teikt, ka daļa vainas jāuzņemas pašām sievietēm, jo viņas izvēlējušās zemāk apmaksātas profesijas, turas pie darbavietas, kur netiek novērtētas un necīnās par tiesībām saņemt adekvātu atalgojumu par padarīto. Tomēr būtiski apzināties, ka ieguvēju šajā situācijā nav, bet zaudētāji ir visas iesaistītās puses – gan pati darbiniece un viņas ģimene, gan darba devējs, uzņēmums un tā peļņas rādītāji, gan arī ekonomika kopumā.

Statistikas dati ir izziņas avots valsts amatpersonām un uzņēmējiem lēmumu pieņemšanā, tomēr svarīgākais ir pareiza šo datu izpratne; bez uzlabojumiem neiztikt

Tāds ir ES statistikas biroja Eurostat un Centrālās statistikas pārvaldes sadarbībā ar Dienas Biznesa rīkotā foruma «Statistika zināšanu sabiedrībai» darba rezultāts. Lai arī statistikas dati ir sava veida konkrētā brīža fotogrāfija, kura var patikt vai nepatikt, tomēr «sist» spoguli (statistiku), ka tā nerāda to, ko kādam gribētos redzēt, jau nav izeja no situācijas.

Latvija jau vairāk nekā desmit gadu ir ES dalībvalsts un tieši tāpēc ar Eurostat datiem tiek mērīts, kādi izskatāmies uz kopējā Eiropas fona, kādi esam salīdzinājumā ar tuvākajiem kaimiņiem Lietuvu un Igauniju, kurās jomās esam priekšā un kurās atpaliekam. Protams, statistika parādīs skaitļus, bet izskaidrojumi tiem un secinājumi ir meklējami citur. Tieši tāpēc ir svarīga iegūto skaitļu adekvāta izpratne par notiekošo. Statistikas datus izmanto ne tikai uzņēmējdarbības vajadzībām, bet arī labklājības, veselības aprūpes, sociālās nevienlīdzības jautājumu risināšanai.

Pandēmija Eiropā nav smādējusi turpmākam mājokļu cenu pieaugumam. Proti, šā gada otrajā ceturksnī, salīdzinājumā ar attiecīgo periodu pirms gada, mājokļu cena eirozonā kopumā palielinājusies par 5%, liecina Eurostat dati.

Savukārt, salīdzinājumā ar pirmo ceturksni, mājokļu cena ir augusi par 1,7%.

Eirozona un Eiropas Savienība, protams, nav diez ko viendabīgs veidojums. Tādējādi ir valstis, kur cenas augušas straujāk vai pat ir sarukušas. Piemēram, Vācija gada laikā mājokļu cenas pieaugušas par 6,6% un Francijā – par 5,5%. Savukārt Latvijā šis pieaugums bijis mazāk straujš – 1,6% apmērā. Turklāt ceturkšņa skatījumā tās pat te ir planējušas par 2,3% zemāk.

Avots: Eurostat

Eurostat dati arī liecina, ka kopš 2010. gada reģionā mājokļu cena kopumā palēkusies par ceturto daļu. Savukārt īres maksas šajā periodā augušas par 14,2%. Vidējā temperatūra reģionā gan bieži vien neko daudz patiesībā nepasaka. Arī, piemēram, slimnīcā tā mēdz būt normas robežā, lai gan vairākus pavairāk atdzisušos tur kompensē tādi, kam ir pamatīgs drudzis.

Saskaņā ar Eiropas Savienības statistikas biroja Eurostat datiem pērn lielākais ārējās tirdzniecības pārpalikums ar Krieviju no visām 27 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm bija Latvijai un Slovēnijai, savukārt Centrālād Statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka Latvijas ārējās tirdzniecības bilance ar Krieviju ir bijusi negatīva. Atšķirības datos saistāmas ar t.s. netiešo tirdzniecību, skaidro CSB.

Saskaņā ar Eurostat datiem Latvijas ārējās tirdzniecības pārpalikums ar Krieviju veidoja 0,7 miljardus eiro, bet Slovēnijas – 0,6 miljardus eiro. CSP dati, savukārt, rāda, ka 2011. gadā ārējās tirdzniecības deficīts bija 35 milj. eiro (eksports 903 milj. eiro un imports 938 milj. eiro).

Atšķirības datos veido t.s. netiešā tirdzniecība. Netiešā tirdzniecība attiecas gan uz eksportu, gan uz importu. Uz netiešo tirdzniecību importa gadījumā attiecina darījumus, kad preces šķērso ES kādas dalībvalsts – konkrētajā gadījumā – Latvijas robežu, tad tās muitā, nomaksājot muitas nodokli, tiek deklarētas brīvai apgrozībai un pēc tam tiek nosūtītas uz citu dalībvalsti patēriņam. Eksporta gadījumā muitas formalitātes, nosūtot preces no kādas citas ES dalībvalsts uz trešo valsti, konkrētajā gadījumā – Krieviju, tiek veiktas uz ES ārējās robežas – Latvijā, skaidrots CSP mājas lapā.

Reālais individuālais patēriņš (AIC) uz vienu iedzīvotāju, kas raksturo mājsaimniecību labklājību, Latvijā pērn bijis viens no zemākajiem Eiropas Savienībā (ES), liecina ES statistikas pārvaldes "Eurostat" piektdien publiskotie koriģētie dati.

Saskaņā ar tiem AIC, kas izteikts pirktspējas paritātes standartos (PPS), mūsu valstī 2018.gadā bija 69% no ES vidējā līmeņa, apsteidzot vien Bulgārijas (56%), kā arī Ungārijas un Horvātijas (abās valstīs 64%) rādītājus. Nedaudz lielāks kā Latvijā reālais individuālais patēriņš uz vienu iedzīvotāju pagājušajā gadā bijis Rumānijā (71%), Slovākijā (73%), Igaunijā (74%) un Polijā (76%). Lietuvā AIC uz vienu iedzīvotāju pērn veidoja 89% no ES vidējā līmeņa.

Savukārt vislielākais AIC, kas izteikts PPS, pērn bija Luksemburgā (134%), Vācijā (120%), Austrijā (117%), Dānijā (114%), kā arī Beļģijā, Nīderlandē un Lielbritānijā (visās valstīs 113%). Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju, kas izteikts PPS, 2018.gadā arī veidoja 69% no ES vidējā līmeņa. Mazāks šis rādītājs bijis tikai Bulgārijā (51%), Horvātijā (63%), Rumānijā (65%) un Grieķijā (68%). Nedaudz lielāks kā Latvijā IKP rādītājs, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, pagājušajā gadā bijis Polijā (70% no vidējā līmeņa blokā), Ungārijā (71%), Slovākijā (73%), Portugālē (77%), Lietuvā (80%) un Igaunijā (82%).

Reālais individuālais patēriņš (AIC) uz vienu iedzīvotāju, kas raksturo mājsaimniecību labklājību, Latvijā pērn bijis piektais zemākais Eiropas Savienībā (ES), liecina ES statistikas pārvaldes «Eurostat» jaunākie dati.

Saskaņā ar tiem AIC, kas izteikts pirktspējas paritātes standartos (PPS), mūsu valstī 2016.gadā bija 70% no ES vidējā līmeņa, apsteidzot vien Bulgārijas (55%), Horvātijas (61%), Ungārijas (63%) un Rumānijas (68%) rādītājus.

Nedaudz lielāks kā Latvijā reālais individuālais patēriņš uz vienu iedzīvotāju pagājušajā gadā bijis Igaunijā (72%), Slovākijā un Polijā (abās valstīs 76%), Slovēnijā un Grieķijā (abās valstīs 77%), Maltā (78%), Čehijā (80%), Portugālē (83%) un Lietuvā (88%).

Savukārt vislielākais AIC, kas izteikts PPS, pērn bija Luksemburgā (130%), Vācijā (122%), Austrijā (118%), Lielbritānijā (114%), Somijā (113%) un Beļģijā (112%).

Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju, kas izteikts PPS, 2017.gadā veidoja 67% no ES vidējā līmeņa. Tāds pats šis rādītājs bijis arī Grieķijā. Mazāks šis rādītājs bijis tikai Bulgārijā (49%), Horvātijā (61%), Rumānijā (63%).

Veselības aprūpes publiskais finansējums turpmākajos gados, attiecināts pret IKP, tikai samazināsies, bet publiskā privātā partnerība (PPP), kas ir viena no nozares finansēšanas iespējām, pagaidām nenotiek.

Kāpēc un kā to darīt – tāds ir galvenais Dienas Biznesa jautājums konferences Nākotnes veselība, kas notiks šā gada 31. martā, priekšvakarā.

Nozares pirktspēja samazināsies

Lai sāktu diskusiju par veselības aprūpes attīstības finansējumu vispār, vispirms jānorāda, ka jau šobrīd daļa no veselības aprūpes ir privāta, piemēram, veselības centri, laboratorijas, ģimenes ārstu prakses, savukārt slimnīcas ir gan valsts, gan pašvaldības, proti, publiska kapitāla uzņēmumi. Jaukti finansētu projektu tīrā veidā veselības aprūpē nav. Līdztekus būtiski norādīt, ka 2022. gadā veselības aprūpes budžets ir aptuveni 1,5 miljardi eiro, kas veido 4,51% no Latvijas iekšzemes kopprodukta. Lai arī skaitlis ir liels, tas ir mazāks nekā 2021. gadā, proporcionāli attiecinot pret IKP.

Reālais individuālais patēriņš (AIC) uz vienu iedzīvotāju, kas raksturo mājsaimniecību labklājību, Latvijā pērn bijis trešais zemākais Eiropas Savienībā (ES), liecina ES statistikas pārvaldes Eurostat jaunākie dati.

Saskaņā ar tiem AIC, kas izteikts pirktspējas paritātes standartos (PPS), mūsu valstī 2017.gadā bija 68% no ES vidējā līmeņa, apsteidzot vien Bulgārijas (54%), kā arī Ungārijas un Horvātijas (abās valstīs 62%) rādītājus. Tāds pats AIC kā Latvijā pērn bijis arī Rumānijā.

Nedaudz lielāks kā Latvijā reālais individuālais patēriņš uz vienu iedzīvotāju pagājušajā gadā bijis Igaunijā (73%), Slovākijā, Polijā un Grieķijā (visās valstīs 76%), Slovēnijā (77%), Maltā (78%), Portugālē un Čehijā (abās valstīs 82%), Lietuvā (88%) un Spānijā (89%).

Savukārt vislielākais AIC, kas izteikts PPS, pērn bija Luksemburgā (133%), Vācijā (122%), Austrijā (117%), Dānijā un Lielbritānijā (abās valstīs 114%), kā arī Beļģijā un Somijā (abās valstīs 112%).

Latvijas valdībai ir divi sociālie partneri jautājumos par ekonomiskās politikas veidošanu - Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS). Darba devēju izsenis rosinātie un pēdējā laikā plaši apspriestie grozījumi darbaspēka nodokļu jautājumos turpina ar plašu rezonansi izskanēt dažādos plašsaziņas līdzekļos, nereti ar ievērojamu devu emocionāliem un tēlaini izteiksmīgiem līdzekļiem.

Un patiesi – LDDK ar LBAS un citām uzņēmēju organizācijām ir vienā laivā, jo mūsu visu interesēs ir Latvijas cilvēku labklājība, ko var nodrošināt tikai ekonomikas izaugsme. Tomēr pagaidām mēs domājam un spriežam atšķirīgās kategorijās. Lai šī publikācija kalpo kā sociālā dialoga turpinājums plašākā sabiedriskajā telpā, jo slēgtās darba grupās pie kompromisiem nudien neizdodas nonākt.

Viena no metodēm, kā tirgus ekonomikā novērtēt valstī pastāvošo uzņēmējdarbības vidi kopumā, tostarp nodokļu sistēmu un darba attiecību regulējumu ir ekonomikas rezultāts, ko var novērtēt pēc iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju. Latvijas rezultāts, maigi izsakoties, nav labākais Baltijā (pēc Eurostat datiem¹, IKP uz vienu iedzīvotāju (pret ES vidējo) Lietuvā ir 90%, Igaunijā 86,5%, bet Latvijā 73,1%. Par mums sliktākā situācijā ir tikai Slovākija, Grieķija un Bulgārija). Un tam ir konkrēti iemesli, ko uzņēmēji, konkurējot ar citu valstu komersantiem gan starpvalstu tirgū, gan tepat Latvijā, ir apzinājuši. Ja gribam, lai kaut kas mainītos, nosacījumi ir jāmaina. Un tas ir gan darba devēju, gan darba ņēmēju interesēs. Bet, ja nosacījumi netiks mainīti, tad ir diezgan naivi cerēt, ka mainīsies ekonomikas rezultāts.

Pazīstamais ASV sociologs, notikumu vērotājs un komentētājs Neits Silvers savā grāmatā "Signāls un trokšņi: kāpēc tik daudz prognožu nepiepildās, bet dažas piepildās" raksta, ka signāls ir patiesība, bet trokšņi mūs novirza no tās.

Pamatjautājums ir līdzīgs tam, ar ko ikdienā sastopas ārsti, – prast orientēties daudzo rādītāju kopumā un izcelt tos, kuriem konkrētajā situācijā ir lielākā ietekme. Tas palīdz labāk noteikt diagnozi un īstenot sekmīgāku ārstēšanu.

Šīs pārdomas ir būtiskas arī tiem Latvijas iedzīvotājiem, uzņēmējiem un politikas veidotājiem, kuriem ir vēlme veidot savu darbību un prognozēt finanses ilgtermiņā, piemēram, pieņemot lēmumus par nekustamā īpašuma pirkumu, izmaiņām ģimenē, darba maiņu. Vieni vēlētos pēc iespējas sekmīgāk pārdzīvot krīzi (piemēram, uz to laiku samazinot parādus), savukārt citiem tā var būt lielā iespēja (piemēram, cerot uz nekustamā īpašuma cenu krišanos u.tml.).

Latvijā šā gada otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar attiecīgo laika periodu pērn bijis viens no straujākajiem vispārējā valdības parāda kāpumiem attiecībā pret iekšzemes kopproduktu (IKP) Eiropas Savienībā (ES), liecina otrdien publiskotie ES statistikas pārvaldes «Eurostat» dati.

Latvijā otrajā ceturksnī gada izteiksmē valdības parāds pieauga par 0,8 procentpunktiem. Straujāks kāpums reģistrēts Lietuvā (+1,8 procentpunkti), Luksemburgā (+1,4 procentpunkti) un Francijā (+1,3 procentpunkti).

Tāds pats kā Latvijā parāda kāpums fiksēts arī Portugālē, bet mazāks pieaugums bijis Rumānijā (+0,5%), Somijā (+0,2%),kā arī Čehijā un Itālijā (abās valstīs +0,1%)

Kopumā otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar šo laika periodu pirms gada valsts parāda attiecība pret IKP pieauga deviņās ES dalībvalstīs, bet 19 valstīs reģistrēts kritums.

Lielākais valsts parāda kritums šajā periodā reģistrēts Grieķijā (-4,7 procentpunkti), Nīderlandē (-4,5 procentpunkti), Vācijā (-3,9 procentpunkti) un Austrijā (-3,5%). Igaunijā tas samazinājies par 0,7 procentpunktiem.

Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) paaugstinājis Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) pieauguma prognozes šim un nākamajam gadam.

SVF jaunākajā pārskatā par pasaules ekonomikas perspektīvām («World Economic Outlook»), kas publiskots otrdien, prognozē, ka Latvijas ekonomika šogad pieaugs par 3,8% un 3,9% nākamgad.

Aprīlī publiskotajās pavasara prognozēs SVF Latvijas IKP pieaugumu šogad prognozēja 3% apmērā, bet nākamgad ekonomikas izaugsmi lēsa 3,3% apmērā.

Inflācija Latvijā gan šogad, gan nākamgad prognozēta 3% apmērā. Pēc SVF aprēķiniem, bezdarbs saruks līdz 9% šogad un 8,7% nākamgad, salīdzinot ar 9,6% pērn, bet kārtējo maksājumu kontā šogad tiks reģistrēts deficīts 0,3% no IKP apmērā, kas nākamgad pieaugs līdz 1,5%.

No Baltijas valstīm lielāku IKP pieaugumu nekā Latvijā šogad SVF sagaida Igaunijā, kur tas tiek prognozēts 4% apmērā. Nākamgad Igaunijā SVF sagaida 3,7% ekonomikas izaugsmi. Aprīlī SVF lēsa, ka Igaunijā šogad un nākamgad IKP palielināsies attiecīgi par 2,5% un 2,8%. Inflācija Igaunijā šogad un nākamgad tiek gaidīta attiecīgi 3,8% un 3,4% apmērā, savukārt kārtējo maksājumu kontā šogad tiek prognozēts pārpalikums 1,8% no IKP, kas nākamgad saruks līdz 1,4%. SVF Igaunijā sagaida bezdarba līmeņa pieaugumu līdz 8,4% šogad un 9% nākamgad, salīdzinot ar 6,8% pirms gada.

Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) būtiski koriģējis Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) prognozi šim gadam, lēšot, ka Latvijā šogad būs straujākā ekonomikas lejupslīde Baltijas valstīs, bet nākamajā gadā atgriezīsies izaugsme un tā būs straujākā Baltijā.

SVF jaunākajā pārskatā par pasaules ekonomikas perspektīvām ("World Economic Outlook") prognozē, ka Latvijas ekonomikā šogad būs kritums par 8,6%, nevis pieaugums par 2,8%, kā tika lēsts oktobrī. Savukārt nākamajā gadā SVF prognozē Latvijas IKP pieaugumu 8,3% apmērā, kas būs straujākā starp Baltijas valstīm.

Tāpat fonds prognozē, ka šogad Latvijā patēriņa cenas samazināsies, proti, būs deflācija 0,3% apmērā, bet nākamgad atgriezīsies inflācija un tā būs 3% apmērā.

Pēc SVF aprēķiniem, bezdarbs 2020.gada beigās Latvijā sasniegs 8%, bet nākamgad samazināsies līdz 6,3%, reģistrējot identisku līmeni kā 2019.gadā.

Tāpat SVF prognozē, ka maksājumu bilances kārtējo maksājumu kontā šogad Latvijā būs deficīts 2,2% apmērā no IKP, bet nākamgad deficīta apmērs saruks līdz 1,5% no IKP.

Latvijas valsts budžetā pagājušajā gadā, rēķinot atbilstoši Eiropas kontu sistēmas (EKS 2010) metodoloģijai, bija deficīts 893,1 miljona eiro apmērā jeb 2,3% no iekšzemes kopprodukta (IKP), liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētie jaunākie dati par valsts budžeta deficīta un valsts parāda notifikācijas rezultātiem.

Salīdzinājumā ar 2022.gadu vispārējās valdības budžeta deficīts pērn samazinājies par 885,7 miljoniem eiro.

Savukārt vispārējās valdības konsolidētais bruto parāds pagājušajā gadā veidoja 17,581 miljardu eiro jeb 43,6% no IKP. Vispārējās valdības konsolidētais bruto parāds 2023.gadā, salīdzinot ar 2022.gadu, palielinājies par 1,543 miljardiem eiro jeb 9,6%. Vispārējās valdības parāda pieaugumu 2023.gadā ietekmēja trīs jaunu eiroobligāciju emisijas.

Statistikas pārvaldē norāda, ka 2023.gadā vispārējās valdības sektora izdevumi, salīdzinot ar 2022.gadu, palielinājās par 5,2% un sasniedza 16,5 miljardus eiro, no tiem 400 miljonus eiro veidoja izdevumi atbalsta pasākumiem energoresursu cenu pieauguma kompensēšanai, kamēr ieņēmumi palielinājās par 12,3% un sasniedza 15,6 miljardus eiro.

Latvijas valsts budžetā pagājušajā gadā, rēķinot atbilstoši Eiropas kontu sistēmas (EKS 2010) metodoloģijai, bija deficīts 1,721 miljarda eiro apmērā jeb 4,4% no iekšzemes kopprodukta (IKP), liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētie jaunākie dati par valsts budžeta deficīta un valsts parāda notifikācijas rezultātiem.

Salīdzinājumā ar 2021.gadu vispārējās valdības budžeta deficīts pērn samazinājies par 676,7 miljoniem eiro.

Savukārt vispārējās valdības konsolidētais bruto parāds pagājušajā gadā veidoja 15,947 miljardus eiro jeb 40,8% no IKP. Vispārējās valdības konsolidētais bruto parāds 2022.gadā, salīdzinot ar 2021.gadu, palielinājies par 1,259 miljardiem eiro jeb 8,6%.

Statistikas pārvaldē norāda, ka, mazinoties Covid-19 izplatības seku pārvarēšanas atbalstam, bet nākot klāt atbalsta pasākumiem energoresursu cenu pieauguma kompensēšanai, 2022.gadā vispārējās valdības sektora izdevumi, salīdzinot ar 2021.gadu, palielinājās. Tostarp 900 miljoni eiro bija izdevumi Covid-19 atbalsta pasākumiem tautsaimniecībai, 500 miljoni eiro - atbalsta pasākumiem energoresursu cenu pieauguma kompensēšanai, bet ieņēmumi palielinājās par 14% un sasniedza 14,5 miljardus eiro.

Tekošā konta bilance 2016. gadā veidoja pārpalikumu 369,5 miljonu eiro vērtībā (1,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP)), informē Latvijas Bankas ekonomiste Linda Vecgaile.

Pārpalikumu galvenokārt veidoja preču bilances dinamika. Iepriekš pārpalikums Latvijā bija globālās krīzes un Latvijas tautsaimniecības samazinājuma periodā – 2009. un 2010. gadā.

2016. gada 4. ceturksnī Latvijas maksājumu bilances tekošajā kontā bija pārpalikums 160,9 milj. eiro jeb 2.4% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tas palielinājās, salīdzinājumā ar 3. ceturksni, galvenokārt Eiropas Savienības (ES) fondu līdzekļu dēļ, ko noteica Eiropas Sociālā fonda (ESF) un ES fondu lauksaimniecības nozarei ieplūdes.

Kopš 2000. gada pirmo reizi preču un pakalpojumu eksporta vērtība pārsniedza importu, tā 2016. gadā izveidojot preču un pakalpojumu kontā pārpalikumu 136,8 milj. eiro vērtībā (0,5% no IKP).

Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) samazinājis Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma prognozes šim un nākamajam gadam.

SVF jaunākajā pārskatā par pasaules ekonomikas perspektīvām (World Economic Outlook), kas publiskots otrdien, prognozē, ka Latvijas ekonomika šogad pieaugs par 3,7% un 3,3% nākamgad.

Aprīlī publiskotajās pavasara prognozēs SVF Latvijas IKP pieaugumu šogad prognozēja 4% apmērā, bet nākamgad ekonomikas izaugsmi lēsa 3,5% apmērā.

Inflācija Latvijā šogad un nākamgad prognozēta attiecīgi 2,7% un 2,4% apmērā. Pēc SVF aprēķiniem, bezdarbs saruks līdz 7,9% šogad un 7,8% nākamgad, salīdzinot ar 8,7% pērn, bet kārtējo maksājumu kontā šogad tiks reģistrēts deficīts 2% no IKP apmērā, kas nākamgad pieaugs līdz 2,6%.

No Baltijas valstīm identisku IKP pieaugumu kā Latvijā šogad SVF sagaida Igaunijā, kur tas arī tiek prognozēts 3,7% apmērā. Nākamgad Igaunijā SVF sagaida 3,3% ekonomikas izaugsmi. Aprīlī SVF lēsa, ka Igaunijā šogad un nākamgad IKP palielināsies attiecīgi par 3,9% un 3,2%. Inflācija Igaunijā šogad un nākamgad tiek gaidīta attiecīgi 3% un 2,5% apmērā, savukārt kārtējo maksājumu kontā šogad tiek prognozēts pārpalikums 2,2% no IKP, kas nākamgad saruks līdz 1,1%. SVF Igaunijā sagaida bezdarba līmeņa pieaugumu līdz 6,7% šogad un 6,9% nākamgad, salīdzinot ar 5,8% pirms gada.

Pēc Eurostat datiem 2015. gadā Itālijas vispārējās valdības parāds sasniedza 133% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tas ir otrs sliktākais rādītājs Eiropas Savienībā (ES). Sliktāka valdības parāda un IKP attiecība ir tikai Grieķijā. Par Grieķijas parādu krīzi Latvijas medijos esam redzējuši daudz virsrakstu, bet par Itālijas parādu lasām reti. Vai tas nozīmē, ka Itālijas parāda līmenis nerada bažas? Nebūt ne.

Itālijas parādu rādītājs ievērojami pārsniedz Māstrihtas līgumā noteiktos 60%, kā arī eiro zonas vidējo parāda līmeni (91%). Kad tas ir tik augsts, tad bieži vien investori par valdības vērtspapīru turēšanu vēlas saņemt augstākus procenta maksājumus. Tas ir tāpēc, ka līdz ar parāda lielumu pieaug arī parāda neatdošanas risks. Savukārt pie liela parāda un augstām procentu likmēm ir augsts saistību neizpildes risks. Jo augstāks saistību neizpildes risks, jo grūtāk valdībai aizņemties finanšu tirgū, t.i., likmes kļūst aizvien augstākas līdz brīdim, kad valdības vērtspapīrus ar augstajām likmēm neviens vairs negrib pirkt. Tātad augstāks parāds apgrūtina valdības spēju aizņemties, pārfinansēt esošo parādu un finansēt budžeta deficītu, ar kura palīdzību ekonomikas lejupslīdes laikā varētu īstenot stimulējošu fiskālo politiku. Tāpēc arī ir svarīgi, lai parāda līmenis nebūtu pārmērīgi augsts.

Reālais individuālais patēriņš (AIC) uz vienu iedzīvotāju, kas raksturo mājsaimniecību labklājību, Latvijā pērn bijis piektais zemākais Eiropas Savienībā (ES), liecina ES statistikas pārvaldes "Eurostat" jaunākie dati.

Saskaņā ar tiem AIC, kas izteikts pirktspējas paritātes standartos (PPS), mūsu valstī 2015.gadā bija 66% no ES vidējā līmeņa, apsteidzot vien Bulgārijas (53%), Horvātijas (58%), Rumānijas (59%), un Ungārijas (63%) rādītājus.

Nedaudz lielāks nekā Latvijā reālais individuālais patēriņš uz vienu iedzīvotāju pagājušajā gadā bijis Igaunijā (71%), Polijā (74%), Slovēnijā (75%), Slovākijā un Grieķijā (abās valstīs 77%), Čehijā (78%), Maltā (80%), Portugālē (82%) un Lietuvā (83%).

Savukārt vislielākais AIC, kas izteikts PPS, pērn bija Luksemburgā (137%), Vācijā (123%), Austrijā (119%), Dānijā (115%), Beļģijā, Lielbritānijā un Somijā (visās valstīs 114%).

Viena no cilvēku bažām pirms eiro ieviešanas bija šī procesa ietekme uz cenām, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Daina Paula.

Eiropas Savienības statistikas biroja Eurostat aplēses liecina, ka eiro ieviešanas ietekme uz Latvijas cenām bija 0,12-0,21 procentpunkts klāt pie janvāra inflācijas. Tātad esam pat uzrādījuši labāku rezultātu par iepriekš prognozēto, ņemot vērā citu jauno eiro zonas dalībvalstu pieredzi, prognozētajiem 0,2-0,3 procenta punktiem, saka eksperte.

Protams, šā gada zemo inflācijas rādītāju noteica ne tikai rūpīgi pārdomātais eiro ieviešanas process un pasākumi cenu vērošanai un sabiedrības informēšanai, bet galvenokārt faktori, kuri nav nemaz saistīti ar eiro un sakņojas globālajās ekonomikas norisēs.