No galantērijas lenšu ražošanas līdz asinsvadu protēžu aušanai — tik bagāts ir zinātnieces, vairāku izgudrojumu autores Viktorijas Kancēvičas darba mūžs.
Pulka ielā, kur atrodas 19. gadsimta vidū celtās bijušās cara armijas kazarmas, viena no ēkām izskatās gluži moderna. Tagad te ir Rīgas Biomateriālu inovāciju un attīstības centrs, kas kā Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) un Rīgas domes kopprojekts, piesaistot PHARE 2003 programmas finansējumu, atklāts 2006. gada nogalē.
Šeit pie eksperimentāla lenšu aušanas automāta strādā RTU Tekstilmateriālu tehnoloģiju un dizaina institūta pētniece Viktorija Kancēviča. Līdzīgu vairāk nekā 115 gadus vecā Šveices uzņēmuma Jakob Müller steļļu ir daudz, tomēr šīs ir unikālas — vienīgās pasaulē, kas pielāgotas tam, lai varētu aust aortas, asinsvadus ar diviem atzariem. Protams, ne jau īstus asinsvadus, bet to protēzes, kas tomēr itin veiksmīgi ieaug dzīvā organismā.
«Šveicieši gan šo stelli nepalaida tā, kā mums vajadzēja, nevarēja saprast mūsu prasības, tāpēc daudz ko vajadzēja pārtaisīt pa savam. Kopš pagājušā gada nogales noņēmāmies trīs mēnešus,» stāsta Viktorija Kancēviča, pārverot dažus notrūkušos diegus. Viņai piepalīdz dzīvesbiedrs Henrihs, kurš ir elektromehānikas speciālists un arī pielicis savu roku stelles pielāgošanā.
Unikāla tehnoloģija
Aortu protēzes pasaulē tiek ražotas pēc dažādām tehnoloģijām, bet šī ir unikāla. Asinsvadi tiek austi no poliestera, kas ir mazelastīgs diegs un izpilda kalogēna šķiedru lomu, un poliuretāna, kas ir ļoti elastīgs un izpilda elastīna šķiedras lomu. Pareizā šo diegu kombinācija garenvirzienā un šķērsvirzienā panāk nepieciešamo protēzes elastību.
Automāta īpašā datorprogramma palīdz aužot vajadzīgajā brīdī pāriet no viena cilindra uz diviem. Tā tiek izveidota protēzes sagatave, ko sterilizē destilēta ūdens tvaikos un tad vakuuma vidē piesūcina ar bioloģiski aktīvu preparātu šķīdumu.
Tāpat kā jebkurš tekstilmateriāls, šī protēze ir poraina, skaidro zinātniece. «Asinis dzīvā organismā ir zem spiediena un tāpēc varētu caur porām iziet protēzei cauri. Lai tas nenotiktu, protēze tiek piesūcināta ar bioaktīviem preparātiem, kas veicina ātrāku protēzes ieaugšanu dzīvā organismā un izslēdz iekaisuma procesus. Pēc piesūcināšanas izžāvējot no šiem preparātiem veidojas smalkas, elastīgas membrānas, kas, pieslēdzot pie normālas asinsrites, neļauj asinīm izsūkties cauri. Ar laiku šīs membrānas izšķīst, un poras aizpilda dzīvie asins ķermenīši. Protēzē sāk ieaugt dzīvie sīkie asinsvadi.»
Pārdod patentu ražošanai
Pilnīga protēzes ieaugšana notiek 1—3 mēnešu laikā, taču tā sāk strādāt un pulsēt dzīvo asinsvadu ritmā jau no protēzes iešūšanas brīža. Ar tādu pašu struktūru ir izstrādātas arī artēriju protēzes, kuras sadarbībā ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultāti, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Patoloģijas institūtu un Asinsvadu ķirurģijas centru jau ir izmēģinātas 40 dzīvniekiem. Artēriju protēzes guvušas pozitīvu novērtējumu, un ir saņemti to izstrādes patenti gan Latvijā, gan ASV.
Saņemti arī vairāki piedāvājumi par patenta pirkšanu, un pašlaik notiek sarunas ar ražotājiem Amerikā. Izveidot ražošanu tepat Latvijā būtu ļoti dārgi, uzskata Viktorija Kancēviča. «Ražošana nebūtu liela, bet finansiāli ietilpīga, un nepieciešamas arī ļoti specifiskas zināšanas, jo zinātnē nepārtraukti notiek attīstība. Turklāt vietējiem uzņēmējiem ir neiespējami sacensties ar lielām, pasaulslavenām medicīnas izstrādājumu firmām, kuras reklāmai vien tērē vairākus miljonus dolāru gadā.»
Ir arī citas protēžu ražošanas tehnoloģijas. «Polijā, piemēram, ražo adītas protēzes, taču, tāpat kā adītas zeķes, tās deformējas garenvirzienā, kļūst garākas un šaurākas. Asinsvadam tas neder, jo tad tiek traucēta asinsrite. Savukārt Gore—Tex protēzes, kas pirms 10 gadiem tika uzskatītas par atrisinājumu problēmai, nav spējīgas pulsēt. Mēs esam pirmie, kas izstrādāja pulsējošas protēzes, turklāt ar šo tehnoloģiju var saražot arī diametrā ļoti mazus arteriālos asinsvadus (3—4 mm), kas līdz tam nebija iespējams. Tādējādi būs iespējams operēt arī sīkos asinsvadus. Ir vajadzīgs tikai uzsākt ražošanu, lai šīs protēzes sāktu izmantot cilvēkiem,» stāsta Viktorija Kancēviča.
Vairāk nekā 20 gadu pieredze
Zinātnieces vadībā izstrādāta arī t.s. trūču ielāpu tehnoloģija. «Ja trūce ir liela, piemēram, pārplīsusi vēdera plēve, tad līdz šim tirgū piedāvātie trūču ielāpi šo problēmu īsti labi atrisināt nevar, jo pēc implantācijas tie var pielipt pie zarnām un izraisīt invaliditāti. Ar Juglas Manufaktūras atbalstu esam sākuši risināt šo problēmu, mūsu trūču ielāpi ir izmēģināti trušiem, un rezultāti ir labi. Arī šim risinājumam jau esam saņēmuši patentu.»
Pašlaik pētnieku uzdevums ir līdz galam apgūt jauno tehnoloģiju aortas izstrādei un iesniegt jaunu patenta pieteikumu. Uz Biomateriālu inovāciju un attīstības centra automāta noaustā aorta jau ir sekmīgi iešūta pirmajam sunītim.
Ar asinsvadu protēzēm Viktorija Kancēviča nodarbojas jau no 80. gadu sākuma. «Šo ideju mums atveda toreizējais Latvijas Zinātņu akadēmijas Polimēru mehānikas institūta Biomehānikas zinātniski pētnieciski laboratorijas vadītājs, tagadējais RTU rektors Ivars Knēts. Viņa laboratorijā tika veikti teorētiskie aprēķini, bet, lai ievirzītu tos praktiskā gultnē, pētnieki vērsās pie mums, toreizējā Šķiedru materiālu mehāniskās tehnoloģijas katedrā.»
Tekstilniece no bērna kājas
Ņemot vērā Viktorijas Kancēvičas iepriekšējo pieredzi tekstilizstrādājumu ražošanā, katedras vadītājs tieši viņai piedāvājis nodarboties ar asinsvadu protēžu izstrādi. «Pirms darba toreizējā Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI) es 15 gadus biju nostrādājusi tekstilgalantērijas fabrikā Lenta, biju lenšu austuves ceha priekšniece. Ar 500 strādniekiem tas bija lielākais cehs fabrikā.»
Lentā Viktorija sākusi strādāt 1948. gadā, 16 gadu vecumā. «Uzaugu pie vecāsmātes Latgalē, Vārkavas pagastā. Viņai bija savas stelles, uz kurām tika austi ļoti krāšņi galdauti un gultasdrēbes. Man gan bērnībā aušanu neuzticēja, drīkstēju tikai skatīties un piepalīdzēt. Kad nonācu Rīgā, Lentā nokļuvu pēc paziņu ieteikuma. Tolaik fabrika tikai veidojās, tika vestas iekārtas, organizēta ražošana. Tādam vēl gluži nepieaugušam cilvēkam šī vide un atmosfēra likās ļoti neparasta un interesanta.»
Strādājot fabrikā, Viktorija pabeidza vidusskolu un sešu gadu vietā četrarpus gados — Maskavas Tekstila un vieglās rūpniecības institūtu. «Kad mani uzaicināja vadīt laboratoriju RPI, teica, ka pēc gada es varēšot tikt aspirantūrā. Toreiz vēl īsti nesapratu, kas tas ir, bet ieinteresējos un šo piedāvājumu pieņēmu, lai gan mana alga Lentā bija ļoti laba — 450—500 rubļu mēnesī. Institūta piedāvātā alga bija 120. Tomēr tas, ka varēšu darīt kaut ko vēl neizzinātu, mani pievilka.»
Ar tādu programmu
«Fabrikā man bija interesanti pirmos desmit gadus, pēc tam vairs nevarēju uzzināt neko jaunu, visu lenšu austuves projektēšanu biju izpētījusi. Jauns skuķis būdama, visu laiku prasīju meistariem, kā darbojas tas vai šis, kamēr pienāca brīdis, kad man tur vairs nebija nekā jauna, viss sāka atkārtoties. Tāpēc arī uzdrošinājos no fabrikas aiziet. Laikam jau esmu palaista pasaulē ar tādu «programmu», kas nemitīgi liek izzināt kaut ko jaunu,» saka Viktorija Kancēviča.
Pēc tehnisko zinātņu kandidāta disertācijas aizstāvēšanas nepilnu trīs gadu laikā un docenta diploma saņemšanas 1977. gadā pastāvīgi «uzradās» arvien jauni zinātniskie darbi.
«Sadarbojos ar Latvijas tekstiluzņēmumiem, Valmieras stikla šķiedras rūpnīcu, Polimēru mehānikas institūtu. Izstrādājām jaunu tehnoloģiju netradicionāliem tehniskiem izstrādājumiem, piemēram, kosmisko aparātu vajadzībām — gan izolācijai, gan ārējās čaulas veidošanai. Parasti ballistisko raķešu sienas gatavo aptinot un līmējot, bet liela spiediena iedarbībā šīs kārtas var noslīdēt. Mēs piedāvājām tehnoloģiju, kurā tiktu izmantots austs materiāls. Izstrādājām arī tehnoloģiju pāļu uzgaļu gatavošanai no piesūcināta stikla šķiedras materiāla.»
Kā spēlējoties
Asinsvadu protēzes sākumā taisījām kā spēlējoties, izmēģinot, kas tur sanāks, atzīst Viktorija Kancēviča. «Bija interesanti, un ne tikai man, bet arī studentiem — ir taču atšķirība, vai projektēt kādu palagu vai uzvalku, vai kaut ko pavisam netradicionālu, neikdienišķu.»
Pamazām apguvu visu, kas saistīts ar protezēšanu. Sākumā, kad interneta vēl nebija, kopā ar studentiem, kuri gatavoja diplomdarbus, stundām sēdējām patentu bibliotēkā, lasījām visu, kas ir sarakstīts par šo tēmu desmit gadu garumā. Tā pamazām šīs zināšanas tika uzkrātas.»
Viss atkarīgs no paša vēlmēm, apgalvo zinātniece. «Lai arī padomju laikā izglītība bija par velti, ne jau daudzi gribēja mācīties. Man gan tas vienmēr ir paticis. Fabrikā pārmeta: «Tev ir tik laba alga, ko vēl vajag?!» Arī tagad meita dažreiz saka: «Mamm, kāpēc tu vēl strādā, kāpēc tev to vajag?» Kaut kāds dzinulis iekšā bija un ir joprojām.»
Vizītkarte
Viktorija Kancēviča
Habilitētā inženierzinātņu doktore (1994), valsts emeritētā zinātniece (2007), RTU Tekstilmateriālu tehnoloģiju un dizaina institūta profesore
Dzimusi: 1932. gadā Preiļu pagastā
Izglītība: Maskavas Tekstila un vieglās rūpniecības institūts
Darba pieredze: tekstilgalantērijas fabrika Lenta, Rīgas Tehniskā universitāte (Rīgas Politehniskais institūts)
Autore: vairāk nekā 50 zinātniskajiem darbiem un daudziem izgudrojumiem
Ģimene: dzīvesbiedrs Henrihs, meita Ineta
Vaļasprieks: dārzs