Pandēmija nosacītu iemeslu priekam no pirmā acu uzmetiena varētu būt devusi pasaules zaļā kursa aizstāvju armijām.
Proti, globālo emisiju apmērs šā gada pirmajā pusē gājis roku roka ar ekonomiskas aktivitātes kritumu un sarucis par 8,8%, liecina “Nature Communications” publicētais pētījums.
“Samazinājums ir dramatiskāks nekā iepriekšējās finanšu krīzes laikā. Tas ir gluži kā kara laika samazinājums, kas nav līdzīgs nekādam citam periodam, par kuru mums ir pieejami uzticami dati,” norāda pētījuma autori no “Potsdam Institute for Climate Impact Research”.
“Financial Times” piebilst, ka šāds CO2 emisiju samazinājums par 1,6 miljardiem tonnām ir līdzvērtīgs tam, kad no pasaules kartes šajā ziņā tiktu noņemta Apvienotā Karaliste. Šobrīd, piemēram, Starptautiskais Valūtas fonds gaida, ka pasaules tautsaimniecība šogad saruks par 4,4%.
Kopumā aina pasaulē emisiju izmaiņu ziņā gan esot dažāda. Piemēram, Ķīnā CO2 emisijas vasaras pēdējos divos mēnešos jau bijušas gandrīz par 3% lielākas nekā attiecīgajā periodā pērn. To gan nevar teikt par Rietumu pasauli – piemēram, ASV tās šajā periodā joprojām bijušas par 11,6% zemākas nekā “normālos” laikos.
Neskatoties uz šādu emisiju samazināšanos, zinātnieki turpina izcelt to, ka tas nemainīs ilgtermiņa tendenci, kas pasaulē paredz temperatūras palielināšanos. Tiek norādīts, ka gadsimta laikā tā vidēji augusi aptuveni par vienu Celsija grādu. “Diemžēl notiekošajam uz klimata aizsardzību ietekme būs gandrīz nenozīmīga. Globālajai sasilšanai no tā gandrīz nav atšķirības – varbūt ietekme uz to ir mērāma vienas simtdaļas apmēra, bet, iespējams, tā ir vēl mazāka,” piebilst Potsdam Institute for Climate Impact Research pārstāvji.
Kopumā vaina tradicionāli tiek uzvelta fosilo energoresursu patēriņam. Jāteic, ka kādu šādu emisiju samazinājumu, šķiet, pozitīvi var uztvert visai nosacīti – arī attiecībā uz klimata glābšanas mērķiem. Var spekulēt – ja pandēmijas sāga pasaulē novedīs pie krasa dzīves līmeņa krituma (un ir pietiekami daudzas šādas prognozes), tad kādas parasti dārgas zaļās iniciatīvas sabiedrībai būs vienkārši morāli un fiziski nesaprotamas un nepieņemamas.
Vispirms cilvēki domās par savām pamatvajadzībām, un tad kādu ilgāka termiņa klimata mērķu pildīšana var saistīties ar saprotami asu neapmierinātas sabiedrības pretreakciju un, piemēram protesta balsojumiem. Galu galā – daudzi šādi plāni var tik atlikti uz vēlāku laiku.
Var arī spekulēt, ka cilvēki var nebūt gatavi šķirties no visām tām lietām, kas nāk komplektā ar tautsaimniecības pieaugumu un daudz maz līdz šim ierastajām ērtībām, kas pašas par sevi, iespējams, atbildīgas par lielu daļu no ekonomikas un produktivitātes palielināšanās. Turklāt, ja, piemēram, Eiropa šajā ziņā ir flagmanis un uz jau tā dziļās dziļās recesijas fona apgrūtina darbu daudziem saviem uzņēmumiem, tad vieta jau tukša nepaliks un šo telpu var aizpildīt kādi citi, kurus tik agresīva politika neskars.