Bieži tiek kultivēts stereotips, ka parastajam cilvēkam nav iespējams pierādīt savu taisnību civilstrīdos ar finanšu iestādēm, tomēr kādreizējā American Express Gold kartes lietotāja ir pierādījusi pretējo.
Viņai izdevies iegūt pozitīvu pirmās instances tiesas spriedumu. Strīda otra puse, kura šīs saistības pārņēma cesijas rezultātā, ir iesniegusi apelācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā. Pirmās instances tiesas spriedumā teikts, ka «prasītājs ar pārliecinošiem un pietiekamiem pierādījumiem nav pierādījis faktu, ka atbildētājai būtu nenokārtotas maksājuma saistības pret banku».
Pagātnes nasta
Strīda pirmsākumi ir meklējami 2007. gadā, kad uzņēmēja Līga (datu aizsardzības nolūkā viņas uzvārds tiesas spriedumā ir anonimizēts) piekrita piedāvājumam saņemt American Express kredītkarti. «Visus bankas prasītos procentus un maksājumus veicu tā, kā tika prasīts, kaut arī šķita dīvaini, ka pirmajā gadā šie maksājumi bija mazāki nekā otrajā un trešajā gadā,» viņa atceras. Lielās pieprasītās summas šķitušas aizdomīgas, un viņa vērsusies bankā ar šo jautājumu, tur arī saņēmusi atbildi, cik daudz jāatmaksā par tās izmantošanu. «Samaksāju prasīto summu bez diskusijām, lai arī tā bija neizprotami liela, un vairs par to neinteresējos, jo uzskatīju, ka savas saistības par šī kartes izmantošanu esmu izpildījusi, taču pirms kāda laika saņēmu ziņu, ka esmu parādā 3800 eiro,» savu nepatīkamo pārsteigumu neslēpj bijusī American Express Gold kartes īpašniece. Banka prasījumu tiesības bija nodevusi parādu piedziņas kompānijai, kura savukārt sākotnēji piedāvāja izlīgumu, bet Līga no šādas iespējas atteicās, un parādu piedziņas uzņēmums vērsās tiesā ar attiecīgu prasību pret viņu par parāda, kā arī kavējuma un līgumisko procentu piedziņu. «Dīvaini, ka izlīguma piedāvājumam neseko faktu pārbaude, bet tiek celta prasība, kura vēlāk tiek uz pusi samazināta,» pārsteigumu neslēpj Līga.
Atklājumi šokē
Saņemot pavēsti no tiesas, secinājusi, ka ar esošajām zināšanām savu tiesību aizstāvēšanā nebūs pietiekami, Līga piesaistīja advokātu Ivaru Rudziku, kuram ir arī maģistra grāds finanšu vadībā, bet aprēķinu veikšanai par to, cik ir vai nav parādā par American Express kredītkartes izmantošanu, – Ivaru Poikānu (Neo).
Strādājot komandā un sniedzot pamatotus argumentus un arī aprēķinus, tiesai izdevās pierādīt, ka «saskaņā ar bankas izdruku, viņas iemaksātās summas kredītlimita segšanai ir ieskaitītas tādās pozīcijās, kuras nav pieminētas līgumā, proti, paaugstinātos kredīta procentos, kredīta procentu kumulatīvos u.c. «Savulaik biju parakstījusi tipogrāfijā iespiestu standarta veida līgumu, kurš nodrukāts ļoti sīkā šriftā, kuru bez mikroskopa nav iespējams izlasīt, tomēr, salīdzinot to, kas rakstīts līgumā, un šīs kartes konta izdruku, piedzīvoju kārtējo pārsteigumu par atklāto,» norāda uzņēmēja. Proti, kartes izmantošanas cena cenrādī noteikta 45 lati, bet reāli banka «novilkusi» 75 eiro, turklāt paaugstinātie kredītprocenti tikuši piemēroti jau pirms kredīta izmantošanas, nemaz nerunājot par valūtas kursu, kurš neatbilst Latvijas Bankas tobrīd noteiktajam eiro vērtības kursam. Līgumā neesot bijusi arī pieminēta gada procentu likme, lai gan likums nosaka, ka tai jābūt obligāti norādītai. Tādu prasību nosaka ne vien Patērētāju kreditēšanas nosacījumi, bet tas paredzēts arī Civillikumā. Viņa īpaši izceļ bankas pielietotās aprēķina formulas sarežģītību. «Nav pieejams pilns aprēķins ar atšifrējumu. Klientam nav iespējas pārliecināties un sekot līdzi, vai banka pati ievēro savus izvirzītos noteikumus, jo aprēķini nav iespējami pat Excel programmā, ir jāizstrādā atsevišķa programma, ko patērētājs pats bez speciālām zināšanām nespēj. Ilmārs Poikāns tādu izstrādāja un aprēķināja: man sliktākajā scenārijā un akceptējot pat, manā skatījumā, nepareizi un nelikumīgi piemērotās komisijas un procentus, bankai es varētu būt palikusi parādā maksimums divus eiro, bet ne jau tiesā prasītos 4200 eiro (prasītājs summu mainījis četras reizes procesa laikā),» stāsta Līga.
Viņa vērsa uzmanību uz vēl kādu niansi, proti, pakalpojumu cenrādis netiek abpusēji saskaņots līguma noslēgšanas brīdī, līdz ar to klientam nav iespējas ar to iepazīties un apstiprināt. Bankām ierasta prakse ir to izvietot mājaslapā un mainīt pēc saviem ieskatiem, kā arī piemērot, nesagaidot klienta piekrišanu. «Jāpiezīmē, ka arī debetkartēm tiek piemēroti tie paši līguma noteikumi kas kredītkartēm, lai arī klients rīkojas tikai un vienīgi ar savu naudu, bez iespējas pārsniedzot kredītlimitus u. tml., jo tādi šajā gadījumā nepastāv un bankas nauda netiek izmantota. Visi pārkāpumi un aprēķini ir bankai par labu. Diemžēl, šķiet, arī šajā jautājumā viss ir tāpat, kā bija,» tā Līga. Viņa kā papildu argumentu piesauc to, ka, neraugoties uz cenrādī pieminēto – «Preču un pakalpojumu apmaksa Latvijā kredītkartes lietotājam ir bez maksas» – , reāli vismaz divas reizes tā tikusi iekasēta. «Tāpat cenrādī minēts, ka skaidras naudas izņemšana Parex un citos bankomātos maksā 3% no summas, reāli konta izraksts apliecina, ka no vienas un tās pašas summas tiek pakāpeniski palielināti komisijas procenti, kamēr cenrādī tas neparādās, un to apliecina bankas izziņa. Bankas pašas izstrādātais līgums paredz, ka paaugstinātie procenti tiek piemēroti, ja pārkāpj kredītlimitu; kaut arī tas nav noticis, banka jau no pirmajiem mēnešiem piemērojusi paaugstinātu procentu likmi,» par savu atklājumu stāsta Līga.
Visu rakstu Kredītkartes «parādu» rēgs pārsteidza pēc gadiem lasiet otrdienas, 4.septembra laikrakstā Dienas Bizness!
