Uz to, ka dīvainas normas piedāvājušajam lobēšanas atklātības likumprojektam tā pašreizējā formā nav reālas jēgas, nemaz nerunājot par taustāmu labumu, izņemot atskaišu kaudzi, gan klusāk, gan skaļāk norādīja uzņēmēju organizācijas, un to saprata arī pašreizējās valdības ministri.
Pozitīvi, ka ministri saprata šāda dokumenta tālākās virzības bezjēdzību. Par lobistiem šī vārda izpratnē šķiet, ka autori gribēja saprast tos cilvēkus, kuri aizstāvēja konkrētu uzņēmumu grupas intereses, bet arī saistībā ar to rodas daudz jautājumu, piemēram, situācijās, kuras var rasties saistībā ar kādas ražotnes izveidi Latvijā. Šajā gadījumā no vienas puses būs konkrēta uzņēmuma intereses un tā pārstāvji tiks uztverti kā lobisti, savukārt otrā pusē būs vides vai vietējie aktīvisti, kuri būs kategoriski pret šo projektu, taču tos par lobistiem tā kā varētu neuzskatīt, jo viņi taču 100% pārstāvētu sabiedrības, nevis konkurentu intereses. Faktiski iedomātajā, bet Latvijas apstākļiem reālā situācijā par lobistiem būtu jāuzskata gan tie, kuri vēlas konkrēto projektu realizēt, gan tie, kuri kategoriski iestājas pret to.
Latvija ir neliela valsts, un tā jau nez kuru gadu «zvejo» ārvalstu investorus, kas šeit vai nu pārceltu ražotnes no savām mītnes valstīm, vai veidotu kompānijas citu biznesu apkalpošanai. Tā kā šādu potenciālo investoru piesaistīšanā Latvijā nereti iesaistās arī valsts augstākās amatpersonas – ministri, premjers, jājautā – vai arī viņi būtu jāuztver kā konkrēto potenciālo investoru lobisti? Tad nu gan sanāktu paradoksāla situācija – ministrs (vai vēl vairāk premjers) tiekas ārvalstu vizītē ar kādu ārvalstu uzņēmuma vadību un aicina, pārliecina to ieguldīt Latvijā, un tad tam piešūsim birku, ka viņš darbojas kā konkrētā ārvalstu uzņēmuma lobists?! Kas notiek, ja šāds investors pretendē un saņem savas biznesa ieceres īstenosšanai Latvijā vēl kādu valsts atbalstu, piemēram, peļņas nodokļa atlaidi, kuru akceptē valdība? Šķiet, šādā situācijā Latvijas amatpersonas pat tuvumā potenciālajiem investoriem atrasties nedrīkstētu. Kas no tā iegūs? Protams, kaimiņvalstis – konkurentes. Vai tad tas ir konkurējošo valstu vadības pasūtījums – neitralizēt, izslēgt Latviju no investoru piesaistes procesa?! Vai ar šādām piedāvātām normām Latvijas diplomāti vispār varēs kādam problēmās nokļuvušam tautietim vai uzņēmumam palīdzēt?
Jautājumu daudz, bet šķiet, ka visprecīzāk dzīves situāciju aprakstīja kādas pašvaldības pārstāvis pēc tiesas sēdes – ja ir tiesas lēmums, to pildīsim, bet bez tā pašvaldības amatpersonas tiks vainotas korupcijā, jo būs pieņēmušas lēmumu, kas ir izdevīgs konkrētai personai vai to lokam. Absurds? Nē, skaudra patiesība! Ja katrā pašvaldības lēmumā, kas kādam ir izdevīgs, korumpantu meklētāji saskatīs korupciju, tad tādu lēmumu vienkārši nebūs. Vēl jau ir jautājums par Latvijas interešu aizstāvēšanu – lobēšanu Briseles varas gaiteņos. Tas nebūs tikai kāda atsevišķa uzņēmuma vai grupas, bet pat visas valsts interesēs. Kaut vai attiecībā, piemēram, uz tiem pašiem žāvējumiem. Iespējams, Latvijas un pat visas Baltijas rūpniekiem labvēlīgu lēmumu bez ministru un pat valdības vadītāju iesaistīšanās panākt neizdosies. Lobēšanas atklātības likumprojekta normas to pašreizējā redakcijā diemžēl vairotu tikai neskaidrību – par kuru tikšanos jāraksta atskaite un par kuru ne, turklāt visa šī jezga tikai palielinātu kārtējās aizdomas par kādiem korupcijas riskiem un tracinātu cilvēkus, kas, visticamāk, nozīmētu korupcijas uztveres indeksa kāpumu Latvijā. Vai tas bija mērķis?
Domāju, nebūt ne, taču tas nozīmē, ka teorētiķi ir tālu no praktiķiem.